Baltijas un Ziemeļvalstu militārā sadarbība globālā perspektīvā

NATO spējas garantēt Baltijas valstu drošību pēdējā laikā tikušas asi kritizētas. Tai pat laikā Stoltenberga ziņojums (Stoltenberg Report), kurā ietverti 13 ieteikumi, kā uzlabot Ziemeļvalstu savstarpējo sadarbību aizsardzības jomā, iesaka paplašināt Ziemeļvalstu sadarbību ārpolitikas un drošības sfērā.

Iespējamās izmaiņas Ziemeļvalstu savstarpējā sadarbībā, tādējādi aizpildot relatīvo drošības vakuumu, kas šobrīd pastāv Baltijas valstīs, bija centrālais jautājums Starptautiskā aizsardzības studiju centra (International Centre for Defence Studies) organizētajā konferencē Tallinā. 

Edvards Lūkass (Edward Lucas), The Economist korespondents Centrālajā un Austrumeiropā, diskusiju laikā norādīja, ka NATO šobrīd pastāv lielas iekšējās nesaskaņas un ka pārāk liela uzmanība tiek veltīta ISAF misijai Afganistānā,  dodot pamatu apšaubīt alianses spējas garantēt drošību Baltijas valstīs. Tāpat Lūkass pauda satraukumu par Krievijas līderu nostāju Gruzijas jautājumā, noslēgto līgumu starp Franciju un Krieviju par pasaules modernāko bruņukuģu iegādi, kā arī kritiski izteicās par NATO Bukarestes samitu, nosaucot to par izgāšanos. Viņš norādīja, ka drošību Baltijas valstīs varētu nodrošināt ciešākā sadarbībā ar Ziemeļvalstīm, tomēr apšaubot šādas alternatīvas realizēšanās iespējas.

Lūkasa kritikai piekrīt arī Zviedrijas Aizsardzības pētniecības aģentūras (Swedish Defence Research Agency) un Drošības un attīstības politikas institūta (Institute for Security and Development Policy) zinātniskais līdzstrādnieks, ģenerālmajors Kārlis Neretnieks. Arī viņš apšauba NATO rīcībspēju krīzes situācijās un nepiekrīt apgalvojumam, ka Baltijas valsīm vajadzētu balstīt savu drošību tikai uz Ziemeļvalstu drošības garantijām, kuras pašas jau ir izvirzījušas savas prioritātes drošības jomā. Tā, piemēram, Norvēģija vairāk fokusējas uz krīžu noregulējumu un drošību Barenca jūrā, kā arī tiecas uz ciešākas militārās sadarbības nodibināšanu ar ASV, savukārt Dānija un Zviedrija galveno uzmanību velta misijai Afganistānā. Ģenerālmajors norāda, ka tikai Somija ir vairāk orientēta uz militāro pašaizsardzību, krietni apsteidzot pārējās Ziemeļvalstis.

Tai pat laikā eksperti, kas piedalījās diskusijās, augstu vērtē 2009. gadā pieņemto Zviedrijas rezolūciju, kas paredz uzbrukuma gadījumā Baltijas valstīm sniegt militāru palīdzību. Ģenerālmajors Neretnieks uzskata, ka vērienīga uzbrukuma gadījumā ar Ziemeļvalstu palīdzību būtu par maz, tāpēc daudz svarīgāk ir iesaistīt ES un NATO kā galvenos drošības garantus. Tam piekrīt arī Dānijas vēstnieks Igaunijā Uffe Baslevs (Uffe Baslev), iesakot uz Baltijas valstu drošību raudzīties no globālas perspektīvas, cieši sadarbojoties ar citām demokrātiskām valstīm.

Lūkasa kritikai par NATO nepiekrīt Igaunijas Ārlietu ministrijas Politikas plānošanas departamenta direktors Marguss Kolga (Margus Kolga), tomēr viņš atzīst, ka būtu nepieciešams padarīt redzamāku Vašingtonas līguma 5.pantu, piemēram, sarīkojot NATO militārās mācības Baltijas valstīs. Taču viņš atgādināja, ka drošības jomā Igaunijai šobrīd nav iespējamas citas alternatīvas NATO. Norvēģijas Ārlietu ministrijas vecākais padomdevējs Sverre Jarvels (Sverre Jarvell) atzīmē, ka joprojām ir daudz valstu, kas nav NATO dalībvalstis, tomēr kas ar entuziasmu raugās uz Ziemeļatlantijas aliansi, jo, neraugoties uz izdevumu pieaugumu modernu militāro tehnoloģiju izstrādē, reģionālās vienības var būt par mazu, lai individuāli spētu nodrošināt pilnīgu aizsardzību pret ārējiem draudiem.

Ziņojums par konferenci (angļu valodā)