Kooperatīvā rītdiena jāplāno šodien!

Ziemeļvalstu un Baltijas valstu NVO programmas mērķis ir sadarbības veicināšana starp Ziemeļvalstu un Baltijas valstu nevalstiskām organizācijām, pilsoniskās sabiedrības stiprināšana un jaunu ilgtspējīgu iniciatīvu atbalstīšana. Latvijas lauksaimniecības kooperatīvu asociācija (LLKA) ir viena no oragnizācijām, kas 2011. gadā saņema programmas grantu, lai dodotos pieredzes apmaiņā pie Zviedrijas zemniekiem. Kā saimniekot, lai zeme nezaudētu auglību, bet zemnieki gūtu maksimālo peļņu? To Zviedrijā vēroja lauksaimnieku graudkopības kooperatīvu pārstāvji – Inese Karlova, Jānis Dzelzkalējs un Latvijas Lauksaimniecības kooperatīvu asociācijas projektu vadītāja Ilze Meržvinska.


– Kāpēc šādam pieredzes braucienam izvēlējāties tieši Zviedriju?
I. Meržvinska: – Zviedrija ir valsts, kas ilgtermiņā plāno attīstību. Šī plānošana balstās uz ilgtspējīgu jebkura veida resursu izmantošanu un šajā ziņā Eiropas Savienībā tā tikusi vistālāk. Ņemot vērā to, ka, audzējot graudus un citas kultūras, lauksaimniecības zeme tiek izmantota ļoti intensīvi, mūsu lauksaimniekiem bija interesanti uzzināt, kā zviedri plāno izmantot lauksaimniecības zemi tā, lai to nenoplicinātu. Mēs vēlējāmies uzzināt ne tikai to, ko Zviedrijas zemnieki domā par ilgtspējīgu saimniekošanu, bet kā viņi to reāli ikdienā dara. Kamēr Latvijā vēl tikai domā no mēsliem un dažādiem atkritumiem ražot biogāzi, zviedri jau to dara. Viņi jau četrdesmit gadus izmanto pilnīgi visus resursus – gan sadzīves atkritumus, gan cirsmu atliekas, gan pārpalikumus, kas rodas lauksaimniecībā. Galvenais, ko ieraudzījām un sapratām, – Zviedrijas lauksaimniecības politika vērsta uz to, lai ražotu pārtiku, nevis atjaunojamos energoresursus.
Jānis Dzelzkalējs: – Mēs uzsvaru liekam uz biodegvielas resursiem, bet zviedri ne. Bijām pārsteigti par to, ka viņi izmanto tikai bioenerģiju. Uz visu Zviedriju ir viena metanola rūpnīca un divas biodīzeļrūpnīcas, kamēr Latvijā, ņemot vērā atbalstu šai nozarei, ir astoņas biodegvielas un divas metanola rūpnīcas.
Taču zinoši speciālisti no Kanādas mūs jau brīdinājuši, ka ar rapsi ilgi izdzīvot nevarēs.
– Vai zviedri neplāno pamazām pāriet uz tādas enerģijas izmantošanu, kas iegūta no atjaunojamiem resursiem?
I. Karlova: – Zviedriem šajā ziņā ir pavisam cita pieeja. Viņi šobrīd izmanto tikai vienu divus procentus alternatīvās enerģijas, kamēr mēs esam izvirzījuši mērķi piecus līdz desmit procentus nepieciešamās enerģijas saražot no atjaunojamām izejvielām. Zviedri šajā ziņā daudz runā par ētiskumu un saka, ka dedzināt graudus krāsnīs vai izmantot degvielas ražošanai, kamēr citur pasaulē cilvēki mirst badā, nav ētiski. Tāpēc viņi uzskata, ka lauksaimniecības zeme jāizmanto pārtikas ražošanai. Tas izteikti tika uzsvērts visur, kur mēs gājām, sākot ar asociācijām, ministrijām un beidzot ar zemniekiem, sabiedrību. Mēs līdz šādai atziņai nonāksim varbūt pēc gadu desmitiem.
J. Dzelzkalējs: – Pašlaik Latvija intensīvi pārvēršas par kukurūzas audzētājvalsti. Graudaugu platības nomaina kukurūza. Lauksaimniecības zemēs tiek audzētas kultūras, kuras izmanto alternatīvo enerģiju ražošanai, jo to ražotājiem ir vairāk līdzekļu un viņi var par izaudzēto labāk samaksāt. Līdz ar to pārtikas ražotāji tiek iespiesti aizvien mazākās platībās, jo lauksaimniecības zemes ir tik, cik ir. Vienai biogāzes stacijai vajag 500 000 hektāru zemes, kurā tiek audzētas nepieciešamās izejvielas.
Gadās dažādi absurdi, zinu, ka Sējas pagastā ir apstiprināti trīs projekti, tur pat lauksaimniecības zemes nav tik daudz, cik šīm biogāzes stacijām paredzēts. Un šie projekti ir apstiprināti, neņemot vērā teritorijas plānojumu.
I. Meržvinska: – Zviedrijā savukārt viss ir ļoti vienkārši – lauksaimniecības zemes domātas pārtikas audzēšanai, zeme energoresursu ražošanai ir jāmeklē citur. Zviedri neslēpa savu pārsteigumu par to, ka pie mums valsts iepērk elektrību, kas ražota no vēja ģeneratoriem, atjaunojamajiem energoresursiem un ka mums šādas lietas subsidē. Zviedrijā ar vēja ģeneratoriem ražota elektrība nonāk brīvajā tirgū, bet atbalstīta tiek biogāzes ražošana, glabāšana un izmantošana. Zemnieku saimniecība, kurā mēs bijām, 90% alternatīvās enerģijas iegūst no cirsmu atliekām, 9% – no sadzīves atkritumiem un tikai vienu procentu no izejvielām, kas audzētas bioenerģijas ražošanai. Mums šī proporcija ir pavisam citāda.
– Lai īstenotu šādu lauksaimniecības politiku, cilvēkiem jābūt ļoti zinošiem. Vai sabiedrības izglītošanai zviedri pievērš lielu uzmanību?
I. Karlova: – Ļoti svarīgi, lai cilvēki saprastu, kādas sekas viņu darbība var izraisīt tālākā nākotnē, tāpēc sabiedrība par šiem jautājumiem Zviedrijā tiek nepārtraukti izglītota – šīs lietas māca gan skolās, gan skaidro zemniekiem. Savukārt zemnieki, ražojot produkciju, subsidē zinātnieku pētījumus. No peļņas par katru pārdoto graudu tonnu noteikts procents aiziet zinātnei, tāpat arī no pārdotajiem lopiem, piena utt. Zviedri maksā tā saukto zaļo nodokli, kas aiziet pētniecībai, kas saistīta ar CO2 emisijām. Arī par to, ka tiek lietoti konkrēti pesticīdi un minerālmēsli, jāmaksā nodokļi. Arī Latvijā notiek pētījumi, varbūt ne tādā līmenī, jo mums nav tik daudz naudas, taču lielākais mīnuss ir tas, ka informācija no pētnieka līdz zemniekam nenonāk. Zviedrijā gan ļoti domā par to, kā zemniekus informēt par pētījumu rezultātiem.
– Vai ir kāda joma, kas mums tomēr izskatās labāk nekā pie ziemeļu kaimiņiem?
J. Dzelzkalējs: – Ir arī tādas lietas, kurās mēs esam zviedriem priekšā. Iespaids par saimniecību, kur ieradāmies – tā bija viduvēja, visaptveroša. Sajūta bija tāda, ka visa 350 ha lielā saimniecība ir virzīta nevis uz attīstību, bet piemērota subsīdiju maksājumu izmantošanai – ja es varu dabūt to un to, tad man būs tik un tik lopu. Ja es iekārtoju pašvaldībai notekūdeņu baseinus un par to maksā, kas kopā ienes 20% no saimniecības ienākumiem, kas ir tīrā peļņa, es to daru. Bet, ja man par to, ka apkopju mājas apkārtni, neviens nemaksā, tad nekas, ka apkārt ir pāraugusi zāle.
I. Meržvinska: – Zemniekam paplašināties nav kur, zeme visapkārt ir aizņemta, un tāpēc viņš izmanto katru iespēju saņemt subsīdijas. Tur nav tā, ka viņš saimniekošanu virza uz ražības līmeņa paaugstināšanu, kombaina lietderīgāku izmantošanu. Mūsu īstie zemnieki vairāk virzīti uz attīstību, augstākas ražas sasniegšanu. Zviedri iziet uz minimumu, bet naudu skaitīt māk. Viņi lauksaimniecību uzsver kā parastu biznesu un sevi nesauc par zemniekiem.
– Kā Zviedrijā strādā graudkopības kooperatīvi?
– Kooperācija Zviedrijā ir ļoti attīstījusies, un vienīgajam graudkopības kooperatīvam ir vairāk nekā 120 gadu. Mums ir tikai desmit gadu pieredze, taču strādājam līdzīgi, un mēs sapratām, ka ejam pareizā virzienā. Tur kooperatīvs ir kā milzīgs uzņēmums. Viņu kooperācijas būtība ir tāda, ka zemnieki apvienojas ne tikai vienai talkai. Viņiem kooperatīvā ir gan lauksaimniecības ražošana, gan pārstrāde līdz pat veikala plauktam, patērētājam. Ikvienu lauksaimniecības produktu – pienu, graudus, gaļu – zemnieki caur kooperatīviem piederošiem uzņēmumiem pārstrādā un pārdod veikaliem. Tikai tad tas spēks rodas – ja vari ietekmēt cenu politiku. Bet to var tikai tad, ja esi liels.
J. Dzelzkalējs: – Pateicoties kooperatīviem, zviedru zemnieks ir mazāk zinošs par visu, jo viņu nepārtraukti konsultē. Ko dara vairākums mūsu zemnieku? Katrs peras pats par sevi un rakājas internetā. Algo saimniecībā visu profesiju pārstāvjus, kas ne vienmēr ir izdevīgi. Zviedrijā domā, kā atbrīvot zemnieku no liekām izmaksām, piedāvājot profesionālas konsultācijas. Mēs pabijām Upsalā kāda kooperatīva konsultāciju centrā un redzējām, ka viņi tam pieiet kā biznesam – ja konsultāciju centrs var pelnīt, tas pelna un konsultē jebkuru zemnieku, kurš par to maksā. Piedāvāja konsultācijas arī mums un igauņiem.
Taču mūsu konsultanti paši brauc pie zemniekiem un zemnieki par to nemaksā. Tāda konsultācija noteikti ir kvalitatīvāka, nekā to darītu cilvēks, kas visu dienu saimniecībā strādā, jo viņam nav laika īpaši daudz lasīt speciālo literatūru. Turklāt mūsu agronomi, visu laiku braukājot apkārt, redz ļoti daudz saimniecību, viņiem ir daudz informācijas, tāpēc viņiem vieglāk izvērtēt, kādā stāvoklī ir lauki.
I. Karlova: – Zviedru lauksaimnieku koncepcija – kontrolēt visu procesu no lauka līdz pat patērētāja galdam. Lauksaimnieku kooperatīviem piederošie uzņēmumi ražo arī suņu un kaķu barību gan Zviedrijas, gan Eiropas tirgum.
Viņi pasūta pētījumus zinātniekiem par to, kā produktus pārstrādāt, lai iegūtu vēl lielāku pievienoto vērtību. Bez tam zviedri visās sarunās uzsvēra to, ka nodrošināt veselīgāku dzīvi iespējams, ne tikai ražojot veselīgu pārtiku, bet realizējot gudru ekonomisko politiku un nemitīgi izglītojot sabiedrību. Tikai izglītota sabiedrība lielajā piedāvājuma klāstā pazīs veselīgus produktus un dos priekšroku savā valstī ražotajai pārtikai. Arī pie mums Latvijā cilvēki šīs lietas pamazām sāk saprast un meklē Latvijas pārtiku. Būtu nepieciešams, lai arī pie mums veikalos visa pārtika nebūtu salikta vienuviet, bet atrastos dažādos plauktos – Eiropas Savienībā ražotā, Latvijā ražotā un bioloģiskā jeb ekoloģiskā pārtika.'

 

Izmantoti materiāli no laikraksta "Latvijas Avīze"