Juha Hakala ir rakstnieks, publicists, filozofs, pedagoģijas pasniedzējs Jiveskiles universitātē un asociētais profesors Oulu universitātē Somijā. Viņa uzmanības centrā ir izglītība, tās problēmas un radošo spēju attīstība.

Ņemot vērā to, ka Somijas izglītības sistēma savas iejūtības un kvalitātes dēļ ieguvusi teju mitoloģisku statusu un tiek piesaukta vietā un nevietā, mēs aicinājām Juhu Hakalu uz sarunu, lai mēģinātu saprast – kā labāk mācīt un mācīties.

Kas, jūsuprāt, mūsdienās ir pamatizglītības galvenie mērķi?

Piekrītu Somijas pmatizglītības statūtiem, kas runā par cilvēcīgu izaugsmi un ētiski atbildīgu līdzdalību sabiedrībā; par to, ka izglītība iestājas ar dzīvību, cilvēka cieņas neaizskaramību, cilvēktiesībām un savstarpēju tolorenci. Nozīmīgs mērķis ir mācīt cieņu pret dažādiem cilvēkiem, idejām, reliģijām un kultūrām. Vienlaikus – veidot pamatus skolēna izpratnei par pasauli, paplašināt redzesloku un sagatavot viņu sociālai domāšanai un rīcībai. Es ticu, ka tie joprojām ir aktuāli mērķi.

Tas ir skaists un, domāju, jaunajai paaudzei saprotams ideāls, taču mūsdienu izglītības ideāli atšķiras no tiem, kādi tie bija pagātnē. Latvijā, piemēram, daļa skolotāju sāka darbu, dzīvojot PSRS. Kā visveiksmīgāk integrēt mūsdienīgā izglītības sistēmā dažādu paudžu skolotājus?

Ir jāsaprot, ka praksē demokrātiska sabiedrība bez šādas integrācijas vevar funkcionēt. Skolām ir nepieciešams plašs profesionāļu loks, ietverot vairākas paaudzes – par spīti tam, ka sadarbība starp cilvēkiem ar stipri atšķirīgiem, par pretrunīgiem un dažādās struktūrās saskaņotiem viedokļiem var šķist izaicinoša.

Kā to izdarīt?

Manuprāt, vienīgais veids ir regulāras mācības. Proti, laikā, kad izglītības sistēmā notiek pārmaiņas (patiesībā – pāris gadus iepriekš), nepieciešams realizēt liela mēroga mācības, kas ptvertu visus skolotājus. Šo mācību rezultātā reformas idejiskajiem un pedagoģiskajiem pamatiem vajadzētu sasniegt pietiekami plašu sabiedrības slāni. Un vēl – visiem jābūt pārliecinātiem, ka reforma ir nepieciešama.

Praksē, lai notiktu pārmaiņas skolas kultūrā, ir nepieciešams tās kritisks izvērtējums, kas notiek pašas skolas vadības pārraudzībā. Jo stiprāka būs intelektuālā un emocionālā iesaiste izglītībā, jo vairāk tiks attīstīts taisnīgums un vienlīdzība.

Starp brīdi, kad tiek izstrādāta izglītības politika, un brīdi, kad tā tiek ieviesta praksē, var paiet vairāki gadi. Vai šo laika posmu ir iepējams samazināt? Kā uzturēt modernu sistēmu, un kā šajā ziņā ir veicies Somijai?

Somijas pamatskolu mācību programma ir reformēta 1985., 1994., 2004. un 2014.gadā. Mēs esam sapratuši, ka nacināla mēroga reformu nepieciešams veikt reizi 10 gados, un tas noteikts statūtos. Domāju, ka tā ir laba pieeja. Ja pārmaiņas veiktu biežāk, skolotājiem nepietiktu laika tās ieviest dzīvē. Minēšu piemēru ar universitātēm – somu augstākās izglītības sistēma ir samērā nemainīga un noteikta. Pastāv mācību programmas ar noturīgām struktūrām, kuras grūti mainīt. Kad notiek pārmaiņas darba tirgū, paiet 5-10 gadi līdz brīdim, kad izglītības sistēma spēj uz tām reāģēt. Teiksim, būvniecības recesijas laikā viena no Somijas universitātēm apturēja inženierijas programmu, kuras mācību ilgums bija 5 gadi. Kad recesija beidzās, būvniecības industrijā trūka inženieru – šāds lēmums acīmedzami bija kļūda. Tāpēc arvien vairāk laika tiek veltīts mobilu izglītības modeļu izstrādei, kurus var pārnest no vienas mācību programmas uz citu: rezultātā studenti spēj veidot arvien individuālāku izglītību. Ekstrēmā gadījumā izglītības sistēmas ietvaros nebūs divu absolventu ar vienādu kvalifikāciju. Šobrīd fokuss ir vērsts uz elastību.

Lai arī izglītības reformu gala klients ir skolēns, to centrā, bez šaubām, ir skolotājs. Kādam jābūt mūsdienīgam skolotājam?

Es teiktu, skolotāja uzdevums – radīt drošu, saprotamu un mierīgu mācību vidi, kurā katrs skolēns var koncentrēties savām mācībām; skolotājam ir jābūt attīstītai pašrefleksijai, emocionalitātei, sadarbības prasmēm. Fundamentāli svarīgi ir spēt veiksmīgi mijiedarboties ar skolēniem. Jaunākajos Somijas statūtos no 2014. gada rakstīts: ”Katrs skolēns ir unikāls un vērtīgs tieši tāds, kāds ir. Katram ir tiesības tiekties uz savu potenciālu – kā indivīdam un sabiedrības loceklim. Skolēnam nepieciešams iedrošinājums un individuāls atbalsts, viņam jājūt, ka viņā ieklausās, viņu novērtē un rūpējas par viņa labklājību.”

Mēs vairs nevaram dzīvot ar kādreizējiem principiem, mūsu laiks pieprasa jauna tipa vadību. Lieliskas iespējas paver biedriskā mācīšanās jeb mācīšanās mācot (peer learning- red). Izpratne, zināšanas un prasmes vislabāk veidojas sadarbībā. Sadarbība un domāšana kolektīvā dod iespēju izaugsmei un turpmākai ideju attīstībai.

Lai arī šādā modelī pastāv līdera loma, līderis nav vienīgais, kas var vadīt procesu: kad darba grupas hierarhija mainās, mums jāspēj pašiem organizēt savu darbu un konstruktīvi rīkoties kopienā, neatkarīgi no tā, vai kāds devis norādījumus. 

Vai tas nav pretrunā ar uzstādījumu, ka mums vajag vairāk līderu, vairāk cilvēku, kas uzņemas vadību?

Tieši pretēji. Darba vide kļust aizvien sarežģītāka, pieaug informācijas apjoms un sarūk lēmumu pieņemšanai atvēlētais laiks. Tradicionālās vadītāja un padotā attiecības arvien biežāk nomaina koučings, arī lēmumu pieņemšana tiek dalīta. Darba vadībā tiek akcentēta izpratne, iesaistīto motivēšana, labklājības menedžments, sociālās prasmes un ētika.

Vai ir iespējams radīt vienotu izglītības programmu, kas derētu visiem skolēniem? Cik svarīga ir individuālā pieeja?

Pašreizējā Somijas pamatizglītības sistēma dzima 70. gadu sākumā. Tolaik skola tika veidota, domājot par visiem somiem vecumā no 7 līdz 15 gadiem. Taču šī sistēma nespēja aptvert īpaši talantīgos un tos, kam mācības sagādāja grūtības, - tā tika veidota “vidējam solēnam”. Pēcāk sistēma tika pielāgota, mēģinot palīdzēt tiem, kas mācījās lēnāk. Ar to Somija tika galā – un tas daļēji ir iemesls, kāpēc Somijas skolēnu PISA¹ rezultāti savulaik bija tik labi. Bet mums joprojām ir problēmas ar talantīgo skolēnu atbalstu, tam trūkst resursu.

Par spīti visiem panākumiem, Somijā ir daudz diskusiju par vienlīdzību un arī par to, kādus talantus nepieciešams atbalstīt. Kopš 70.gadiem risinājums ir bijusi šāda te “vidējā” domāšana, kas koncentrējas uz pamatstraumi. Ppielāgoti pedagoģijas principi nodrošina, ka tiek iesaistīti arī tie, kam iet grūtāk un lēnāk. Starp citu, tieši šis apstāklis – ka mēs rūpējamies par vājākajiem skolēniem – tiek uzskatīts par vienu no cēloņiem tam, ka Somijas PISA rezultāti tagad ir pasliktinājušies. Un tomēr – galarezultāts ir kopumā samērā laba sistēma. Šis modelis vēršas pret skolēnu izstumšanu no mācību procesa, lai gan – cita starpā – Somijai vēl ir daudz ko darīt arī šajā ziņā, īpaši attiecībā uz zēniem. Es nezinu nevienu mūsdienu sabiedrību, kas spētu ideāli atbalstīt katra indivīda mācīšanos.

Būtisks atslēgasvārds Somijas skolu sistēmā ir “radošums”. Kā veidojās šī prioritāte? Kas ir galvenie radošuma šķēršļi skolās šobrīd?

Patiesībā debates par radošumu Somijas izglītības sistēma nupat sākusi izslēgt no dienaskārtības. Tas viss sākās saistībā ar politisko situāciju pirms nepilniem 10 gadiem, kad valdību vadīja labējā spārna Nacionālās koalīcijas partija (Kansallinen Kokoomus) un Somijas mobilo tālruņu kompānija Nokia bija zaudējusi savu vietu tirgū. Mums, somiem, bija sajūta, ka esam zaudējuši savu ekonomisko spēku: cilvēki palika bez darba, bijām norūpējušies, ka vairs nespējam sekot līdzi tehnoloģiju attīstībai. Tā rezultātā radās ekonomiski motivēta vēlme – ātri atrast Nokia aizstājēju, kādu tehnoloģiju inovāciju, kas dotu somiem darbu un virzītu Somiju tehnoloģiju skatuves priekšplānā. Šobrīd politiskais fokuss ir mainījies un ideja par radošumu skolās ir kļuvusi mazāk nozīmīga. Tagad valdību vada sociāldemokrāti un tiek runāts par obligātā skolas vecuma pacelšanu līdz 17-18 gadiem, kas ilgstoši bijis sociāldemokrātu mērķis. Taču radošums, protams, ir ļoti svarīgs.

Atklāti sakot, doma, ka pie varas esošais politiskais spēks var tik būtiski ietekmēt izglītības virzienu, ir visai satraucoša.

Ja sabiedrībai ir vīzija, ja ir rāmis, kas likundošanā definē nacionālos izglītības mērķus, tad šādas pārmaiņas izglītības politikā atspoguļo katras valdības idejiskās prioritātes, taču nemaina definētās pamatvērtības. Es teiktu, ka Somijas plurālā sabiedrība ar daudzpartiju sistēmu ir spējusi pārmaiņas noturēt šajās robežās.

Ja pareizi saprotu, arī pašu skolēnu viedoklis caur Somijas Bērnu parlamnetu tiek ņemts vērā, pielāgojot izglītības procesu. Kādus ieguvumus nesusi šī stratēģija?

Tā ir daļa no somu ekstrēmās demokrātijas. Ideja, ka vajadzētu uzklausīt visus, ir skaista un atbalstāma, taču praksē tā pilnvērtīgi nefunkcionē situācijās, kad, lai spētu reaģēt uz izmaiņām, nepieciešams ātrums un efektivitāte. Somijā tiek uzklausīts daudzu cilvēku iedoklis, bet cita lieta ir spēt tos pilnvērtīgi ņemt vērā. Manuprāt, tas līdz galam nav iespējams. No otras puses, šāda tipa demokrātija sniedz cilvēkiem miera sajūtu un apziņu, ka viņu viedoklis arī ir svarīgs. Realitātē gan daudzi neko negrib mainīt.

Kāds ir jūsu viedoklis par atzīmēm un skolēnu panākumu vērtēšanu?

Mācību procesa novērtējums ir saistīts ar pasaules uzskatu, zināšanām, cilvēkiem un skolēna izaugsmi laika gaitā. Vienlaikus vērtēšnas sistēmu nosaka sociālās pārmaiņas un attīstības posmi. Proti, atzīmes atspoguļo ideālus, kas tobrīd pastāv sabiedrībā, demonstrējot pieņemtās normas un tajā pašā laikā dažas balsis izslēdzot. Debates par šo jautājumu Eiropā ir aktualizējušās augstākās izglītības kontekstā, kur tiek uzsvēta zināšanās bāzētas, uz darbu orientētas un mūža garumā ilgstošas izglītības nozīme – gan studentiem, gan pasniedzējiem.

Vienlaikus pārbaudes darbi jāskata no skolēnu perspektīvas. Vērtējums tomēr ir vissvarīgākais instruments, ar kura palīdzību vērot skolēna mācību procesu. Tas nosaka gan to, ko ir svarīgi mācīties, gan mācību virzību.

Izglītība veido ne tikai skolēnu prasmes un zināšanas, bet arī viņu identitāti, attieksmi un viedokli par pasauli. Cik spēcīgai vajadzētu būt ietekmei šajā ziņā?

Ideālā scenārijā izglītība piedāvā izejmateriālus, no kuriem indivīds var veidot savu skatījumu uz pasauli. Lai arī skola ir svarīga, tās nozīmi nevajadzētu pārvērtēt. Jāatceras, ka aptuveni 70% mācību šobrīd notiek ārpus skolas. Citiem vārdiem sakot: bērniem un jauniešiem apkārt nepārtraukti ir daudz spēcīgāki ietekmes avoti par skolu – draugi, tradicionālie un sociālie mediji, ģimene, darba vide utt. Šo avotu ietekme kļus spēcīgāka, un skolotājiem nāksies peilāgoties – lai cik nepatīkami tas arī būtu.

Kas, jūsuprāt, ir lielākie izglītības sistēms izaicinājumi šobrīd – Somijā un Eiropā?

Iespējams, pats sliktākais ir politisko ekstrēmistu spēcīgā ietekme un vēlme pārveidot izglītības sistēmu, vadoties pēc savām iegribām un aizmirstot par vienlīdzības ideāliem. Ja tas notiks, mēs atgriezīsimies laikā pirms Franču revolūcijas. Kāds teiks, ka tas nav iespējams, bet pasaulē, kurā ir Donalds Tramps, Brexit un Covid-19, var notikt teju jebkas. Tāds ir mans uzskats, taču es nejūtos nobijies. Somijā skolu sistēma cīnās ar resursu trūkumu, īpaši – pamatskolās. Skolotāju slodze ir ļoti liela, un darbs kļust arien sarežģītāks. Līdz šim skolotāju darbs ir ticis lai ovērtēts un augtskolās esam uzņēmuši vistalantīgākos katras paaudzes cilvēkus – tas ir iespaidīgi arī starptautiskā redzējumā. Taču pēdējo piecu gadu laikā notikušas pārmaiņas un jauni cilvēki vairs nevēlas kļūt par skolotājiem. Pieteikumu skaits studijās ir krities. Viens iemesls – atalgojums vairs neatbilst darba izaicinājumiem.

 

¹ OECD PISA ir ietekmīgākais starptautiskais izglītības pētījums, kas pēta matemātikas, lasīšanas, dabaszinātņu izglītības kvalitātes līmeni un spēju orientēties finanšu jautājumos 15 gadīgu skolēnu vidū vairāk nekā 80 pasaules valstīs. Latvija PISA pētījumos piedalās kopš 1998.gada.