Kritiķi atzīst, ka šī ir pirmā grāmata par arhitektūru, par  kuru, viņiem to lasot metro, interesi izrādījuši arī blakussēdētāji un slepus pār plecu lūkojušies Yes Is More lappusēs.

Grāmatas par arhitektūru reti, lai neteiktu nekad, nenokļūst bestselleru topos. Pat paši arhitekti ir slinki lasītāji un lielākoties tālāk par bilžu apskatīšanu un kafijas galda albumiem savu biroju plauktos netiek. Tipiska grāmata par arhitektūru ir respektabla izskata skaistu bilžu albums ar sausiem ēku kompozīcijas, materiālu un vidi aprakstošiem tekstiem. Šos izdevumus reti kurš lasa. Uz šī fona radīt grāmatu par arhitektūru, kas būtu interesanta ne tikai arhitektiem, patiešām ir izaicinājums.

GRĀMATA TIEM, KAS NELASA

Jaunākais visvairāk aprunātais dāņu arhitekta Bjarke Ingelsa veikums ir nevis kāds no neskaitāmajos pēdējā laika konkursos uzvarējušajiem projektiem, bet gan grāmata Yes Is More. Tā ir monogrāfija par BIG biroju, kas tapusi kā pavadošs materiāls izstādei ar tādu pašu tematiku un nosaukumu. Rietumu kultūrā īsākais ceļš, lai kādu sarežģītu jautājumu censtos izskaidrot plašākam lokam, ir tā pārcelšana komiksu formātā. Arī Bjarke izvēlējās tieši šo ceļu. Protams, tas ir arī skaļi vārdos neizteikts paša jaunības sapņa piepildījums un iespēja apvienot komiksa mākslinieka un arhitekta darbu. Oficiāli par būtiskāko šādas formas izvēles faktoru Bjarke min arhitektu nevēlēšanos lasīt. Komiksiem raksturīgie īsie un fragmentētie teksti esot veids, kā likt iepazīt BIG vēstījumu un to norīt nemanot, gluži kā zāles, kas ieceptas saldā pudiņā. „Iebarot” stāstus par arhitektūru Bjarkem ir izdevies. Taču no tiem pašiem lasīt negribošajiem arhitektiem Bjarkem nākas klausīties kritiku par arhitektūras vienkāršošanu un nevēlēšanos pamatīgi iedziļināties lietas būtībā.

Grāmatas ievadā Bjarke konspektīvi atklāj 20. gadsimta arhitektūras attīstību – ceļu no Mīsa van den Roes saukļa „mazāk ir vairāk” līdz paša proponētajam kredo „’jā’ ir vairāk”. Tālāk seko Bjarkes vadībā izstrādāto projektu apskati komiksu formā, parādot projektu tapšanas, konkursu noteikumu un pasūtītāju prasību aizkulises. Tie nav tikai paveiktā un iecerētā mehānisks apkopojums – katrs atsevišķs objekta apraksts ir Bjarkes kopējā vēstījuma daļa, kas paskaidro kādu tā aspektu.

Iespējams, vēl neparastāks par grāmatas formu ir tās saturs. Bjarke diezgan konsekventi izvairās apspriest arhitekta darba galarezultātu – pabeigtu vai vēl tikai projektu vizualizācijās redzamo ēku veidolu.  Galvenā uzmanība veltīta projektu attīstības gaitai, pasūtītāju, birokrātijas un politiķu ietekmei uz procesu un galarezultātu. Bjarke liek saprast, ka ēkas veidols ir atkarīgs no arhitekta spējām pielāgoties daudziem, bieži vien mainīgiem ārējiem faktoriem, nevis liecina par radošu un konceptuālu pašizpausmi.

NEVARI BŪT DRAUGOS AR IKVIENU

Bjarke Ingelss arhitektūras blogveidīgajā portālā www.archi-ninja.com ir vienlaicīgi ierindots gan starp desmit pasaules profesionāļu sabiedrībā pārāk salielītajiem (7.vieta), gan arī starp desmit līdz galam nenovērtētajiem (3.vieta) arhitektiem. Viņš pats savā tvitera profilā to komentē šādi: „Nevari būt draugos ar ikvienu”. Taču tieši arhitekta spēju patikt ikvienam arī visvairāk kritizē Bjarkes oponenti, jo tā liecinot par nepamatotu arhitektūras būtības vienkāršošanu un cinisku piekāpību pasūtītāju vēlmēm un interesēm.

VIENĪGAIS, KAS LASĪJIS KOLHĀSU!

1974. gadā Kopenhāgenā dzimušais arhitekts Bjarke Ingelss tiek dēvēts par dāņu brīnumbērnu un vienu no ietekmīgākajiem gados jaunajiem arhitektiem pasaulē. Viņš vada sava vecuma profesionālim netipiski lielu arhitektu biroju ar apmēram 80 darbiniekiem: to vidū ir ne tikai arhitekti, bet arī dizaineri, pilsētplānotāji, domātāji un pētnieki. Lai arī Ingelsa karjera šķiet katra jaunā profesionāļa sapņa mērķtiecīgs iemiesojums, pats Bjarke pašreizējo kaislīgo aizraušanos ar arhitektūru nesauc par mīlestību no pirmā skatiena. Vienmēr gribējis būt par komiksu mākslinieku, iestājies Dāņu Karaliskās mākslas akadēmijas Arhitektūras skolā vien tāpēc, lai iemācītos pēc iespējas labāk zīmēt. Vēlāk ar draugiem gribējis uzņemt filmas, bet šo radošo projektu realizācijai neesot saņēmuši finansējumu, toties uzvarējuši vairākos arhitektūras priekšlikumu konkursos. 

Pēc studijām dzimtenē un izglītības papildināšanas Barselonā Bjarke trīs gadus strādājis nīderlandiešu izcelsmes „stārhitekta” Rema Kolhāsa birojā OMA. Laikā, kad Ingelss tikko iestājies augstskolā, Rems Kolhāss izdevis grāmatu „S, M, L, XL”.  Tā nu Bjarke sācis iepazīt arhitektūru ar Kolhāsa redzējumu, nevis ar modernisma pravieti Lekorbizjē. Kolhāss ir viens no harizmātiskākajiem un arī strīdīgākajiem mūsdienu arhitektiem-teorētiķiem, kurš atklāj patērētājsabiedrības, globalizācijas un arvien ātrākas cilvēku savstarpējās komunikācijas neatgriezenisku ietekmi uz arhitektūru, turklāt iepriekšējos arhitektūras parametrus uzskatot par mirušiem. Ieradies slavenajā OMA birojā, Bjarke ātri vien sapratis, ka te viss notiek pavisam citādāk nekā aprakstīts Kolhāsa grāmatās un ka viņš birojā ir vienīgais, kas tās ir lasījis. Lai arī daļēji vīlies veidā, kā tiek sasniegti Kolhāsa arhitekta profesionālie panākumi, Bjarke Ingelss tiek dēvēts par nīderlandieša skolas sekotāju un tālāku attīstītāju. 

Viņš ir viens no tā sauktajiem „Rema bērniem” – mūsdienās nozīmīgiem jaunās paaudzes arhitektiem, kas, profesionālo pieredzi guvuši OMA, pēc tam turpina sasniegt panākumus arī individuāli pašu dibinātajos neatkarīgos birojos. Pēc trim gadiem, kas pavadīti pie Kolhāsa, Bjarke kopā savu OMA kolēģi, beļģu izcelsmes arhitektu Juliānu de Smedtu, Kopenhāgenā nodibina savu biroju PLOT, kas ātri vien gūst uzvaras arhitektūras konkursos, saņem pirmos pasūtījumus, profesionālu atzinību un kļūst pazīstams arī ārpus Ziemeļvalstīm. Pēc piecu gadu strādāšanas duetā partneru ceļi šķiras, sadalot kopīgi uzsāktos projektus un katram nodibinot savu biroju. Ingelss izveido BIG – Bjarke Ingels Group (www.big.dk).

ĒKA – KALNS

Kalns ir vienlaikus autostāvvieta un dzīvokļu nams. Šī projekta attīstītājs Pērs Hopfners (Per Høpfner) un viņa pasūtītā dzīvokļu ēka VM atnes Ingelsam viņa pirmo starptautiskās slavas vilni. Blakus VM bija paredzēts uzbūvēt lielu autostāvietas namu un atsevišķu dzīvokļu bloku. Lielākā daļa arhitektu, saņēmuši šādu pasūtījumu, vai nu no tā atteiktos, vai arī ciniski un burtiski izpildītu pasūtītāja prasības. Lai gan īstenībā nevienam profesionālim godu nedara dzīvojamais nams, kura iedzīvotājiem pa logu jāskatās uz blakus esošu daudzstāvu autostāvvietu. 

SARKANĀS ROZES

Bjarke negaida naudīga pasūtītāja zvanu, bet pie pilsētā pamanītu problēmu risināšanas ķeras pats. Piemēram, pirms 2005.gada Kopenhāgenas pašvaldības vēlēšanām viens no aktuālajiem jautājumiem bija samērīgas īres maksas dzīvokļu trūkums pilsētā. Nekustamā īpašuma cenas bija tik augstas, ka iedzīvotāji ar nelieliem vai vidējiem ienākumiem nevarēja atļauties dzīvot galvaspilsētā un to pameta, bet līdz ar viņu aiziešanu Kopenhāgenā trūka auklīšu, medmāsu un citu salīdzinoši mazatlagotu darbu strādnieku. Viens no pašvaldību vēlēšanās startējošās sociāldemokrātu partijas saukļiem bija – 5000 mājvietu par 5000 kronu mēnesī piecu gadu laikā.

Bjarkem radās ideja, kā šo partijas saukli pārvērst par īstenību. Kā radīta jaunajiem mājokļiem viņam šķita vieta netālu no pilsētas centra kādreizējā lidlauka, kas tagad tika izmantota futbola spēlēm. Bjarke nevēlājās piedāvāt jaunus dzīvokļus, iznīcinot iespēju pilsētniekiem nodarboties ar sportu. Viņa projekts paredzēja saglabāt futbola laukumus, tos ieskaujot ar daudzdzīvokļu namu ķēdi. Savu priekšlikumu kopā ar sarkanu rožu pušķi Bjarke nosūtīja sociāldemokrātu partijas līderei. Politiķiem principā nekas pret šādu ideju nebija iebilstams, tomēr bija arī protestētāji, kuri nevēlējās šajā vietā redzēt daudzstāvu apbūvi un kas raizējās par futbola laukumu turpmāko likteni. Sabiedrībā sākās karstas diskusijas, un arhitektūra no tai ierastajām izklaides un kultūras sadaļām pārcēlās uz laikrakstu pirmajām lapām, ieņemot karstajām ziņām atvēlētās slejas. Bjarke pats organizēja parakstu vākšanu par projekta tālāku attīstību. Rezultātā pašvaldība pieņēma lēmumu šajā Kopenhāgenas rajonā celt daudzdzīvokļu ēkas un, lai viss būtu demokrātiski pareizi, izsludināja arhitektūras projektu konkursu. Tajā neuzvarēja BIG, bet gan kāds cits priekšlikums, kurā tika paredzēta apbūve arī futbola laukumu vietā.

NEIESPĒJAMAIS BANKROTS

BIG uzvarēja konkursā par Īslandes nacionālās bankas Landsbanki arhitektūru. Profesionāli interesantais šajā projektā ir bankas novietne Reikjavīkas centra parkā, kur katru gadu pulcējas īslandieši, lai atzīmētu valsts iegūto neatkarību no dāņiem. Arhitektiem nācās bankas korporatīvo identitāti savienot ar publisku visiem pilsētniekiem piederošu vietu. Bankas ēka noteiktu Reikjavīkas centra arhitektonisko koptēlu, kas Ingelsam šķita ļoti vilinošs profesionāls izaicinājums. Pēc uzvaras konkursā Ingelss pie šampanieša glāzes uzrunā saviem darbiniekiem sajūsmināts teicis, ka šis nu gan esot pasūtījums, kurš nevar nerealizēties. Tā būvniecību varētu izjaukt vien dabas katastrofa, kuras rezultātā Īslande tiktu iznīcināta, vai arī valsts izputēšana, taču neviens no šiem scenārijiem nekad nepiepildīšoties. Diemžēl tikai četrus mēnešus pēc uzvaras konkursā tika izziņots Īslandes bankrots…

100 NEREALIZĒTU VIZUALIZĀCIJU

No 200 Bjarkes vadībā izstrādātiem projektiem realizēti ir tikai 8, bet vēl 3 pašlaik atrodas būvniecības stadijā. Tie ir apmēram pieci procenti veiksmes, kas iegūti ar neatlaidību, milzīgu pašiniciatīvu, pacietību, kā arī spēju pielāgoties. BIG tiek dēvēts par vienu no pasaules veiksmīgākajiem arhitektu birojiem, taču aiz šīs smaidīgā veiksminieka maskas ir biroja noliktava, kas pilna ar vēl nerealizētām idejām, kā arī pasūtījumu teju absolūts neizvēlīgums, mēģinot tos iespēju robežās izpildīt pēc iespējas profesionāli un vēl profesionālāk. Protams, jebkurš arhitekts jau studiju laikā tiek sagatavots tam, ka tikai pavisam nelielu daļu no savām idejām izdosies redzēt realizējamies uzceltu ēku veidā.

Viss pārējais tā arī paliks vien krāsainu vizualizāciju veidolā ar smaidīgiem, jauniem un bezpersoniskiem cilvēku tēliem grandiozu ieceru priekšplānā. Arhitektu vidū nav pieņemts stāstīt par konkursiem, kuros uzvarējušās idejas tā arī netiek realizētas, par bankrotējušiem pasūtītājiem, par to mainīgajām vēlmēm un interesēm. Turpretī Bjarke spēj par neveiksmēm uzskatītus gadījumus pārvērst par publiku uzjautrinošiem stāstiem ar pašu Ingelsu galvenajā lomā, kas liek smaidīt pat par bankrotējošo Īslandes Nacionālo banku. 

“NĒ” VIETĀ IZVĒLĒTIES “JĀ”

Bjarkes oponenti viņam pārmet pārlieku tuvošanos „stārhitektu”aprindām, šīm zvaigznēm lidzīgo cinisko attieksmi pret arhitektūru un tās lietotājiem, kā arī Kolhāsa ideju novešanu līdz galējai un pārspīlētai robežai. Bjarkes arhitektūras filosofijas pamatā ir nevis spītīga nostāšanās pret visu priekšgājēju paveikto un pusaudziska dumpošanās pret visu pastāvošo, bet gan iesāktā turpināšana jaunā veidā, par attīstības ceļu izvēloties nevis revolūciju, bet gan evolūciju. Viņš sevi dēvē par „Yes Man” – cilvēku, kurš nepazīst vārdu „nē”, kurš ir gatavs pieņemt jebkurus pasūtītāja nosacījumus un intereses, jebkuru politisko situāciju un jebkuros apstākļos radīt izdevušos arhitektūru, kuru par veiksmīgu uzskatītu ne tikai pasūtītājs, bet arī lietotāji un pārējā sabiedrība. Bjarke nepiekrīt, ka, izvēloties vienu, jāatsakās no kaut kā cita. Šāda samierināšanās vienkārši esot apstāšanās pusceļā. Pirmie Bjarkes realizētie projekti atzīti par veiksmīgiem un bagātīgi novērtēti ar atzinībām. Taču tie ir izmēros nelieli salīdzinājumā ar daudzām jaunākajām BIG konkursos uzvarējušām idejām. Redzēs, vai tiešām arhitektūras brīnumbērnam izdosies savu filosofiju realizēt arī apjomīgos daudzfunkcionālos debesskrāpjos, kā arī ilgtspējīgas un vidi saudzējošas pilsētas būvniecības gaitā uz tuksnesim līdzīgas salas pie Azerbaidžānas krastiem. Uz neapdzīvotas salas netālu no Baku paredzēts uzbūvēt septiņus debesskrāpjus, kas, simbolizējot septiņus Azerbaidžānas nozīmīgākos kalnus, piedāvās kultūras un izklaides iespējas. Jaunā pilsēta būšot arī pilnībā pašpietiekama un nodrošināta ar savu „zaļo” enerģiju.