Pagājušā gada jūnijā Eiropas Parlamentā iekļuva pirmais pirāts. Nē, runa nebija par sabotāžu vai kādu citu pretlikumīgu darbību. Šo „pirātu” sauca Kristians Engstrēms (Christian Engström), un viņš kā Zviedrijas Pirātu partijas kandidāts demokrātiskās, godīgās un brīvās vēlēšanās kļuva par tautas pārstāvi Eiropas līmenī. Par Pirātu partiju bija nobalsojuši 7,1% zviedru vēlētāju.
Kas tad īsti ir šī Pirātu partija? Ar īstajiem pirātiem viņus saista vienīgi nosaukums un karogs „Jolly Roger”. Partijas oficiālā krāsa – violetā – ir apliecinājums tam, ka Pirātu partija nav ne kreisa (šī spārna partijas Zviedrijā izmanto sarkano krāsu), ne labēja (tādas partijas izmanto zilo krāsu). Partijas vērtību pamatā ir trīs lietas: indivīda integritātes aizsardzība, rūpes par kultūras brīvību un attiecīgi vēlme ierobežot autortiesības, kā arī negatīva nostāja pret privātiem monopoluzņēmumiem, kuri tiek uzskatīti par kaitīgiem sabiedrībai. Visvairāk partija ir pazīstama ar savu atbalstu brīvai failu apmaiņai, ko, kā zināms, daudzi joprojām uzskata par pirātismu. No turienes arī cēlies partijas nosaukums – kā ironisks komentārs par šādu nosodošu apzīmējumu darbībām, kuras daļai cilvēku šķiet tikpat dabiskas kā elpošana.
NOST AR AUTORTIESĪBĀM!
Tieši tā uzskatīja partijas dibinātājs Rikards Falkvinge (Rickard Falkvinge). Viņš ir tipisks datortārps, kas jau bērnībā iepazinās ar datora prototipu Commodore. Savulaik viņš apmainījās ar failiem, izmantojot disketes, vēlāk caur Fidonet tīklu. Pēc tam sekoja internets. Tīkla piedāvātā šķietami bezgalīgā brīvība un neapturamā attīstība jaunieti priecēja. Taču viss labais reiz beidzas. 2005. gadā Zviedrijā saasinājās diskusijas par failu apmaiņas jautājumiem. Rikardam šķita, ka vecās paaudzes politiķi vienkārši nesaprot jaunās tehnoloģijas. Kā var failu apmaiņu saukt par pirātismu un aicināt to kriminalizēt? Tā taču nebūt nav problēma, drīzāk gan datortehnikas un interneta attīstības priekšnosacījums. Tā uzskatīja Rikards un daudzi citi datoriķi, taču toreizējais Zviedrijas tieslietu ministrs Tomass Budstrēms (Thomas Bodström) bija pavisam citās domās. Turklāt Budstrēms arī atbalstīja Eiropas Savienības direktīvu par interneta komunikācijas datu saglabāšanu un skenēšanu preventīvos nolūkos. Rikardam tas šķita kaut kas neiedomājams – nu gluži kā ievietot novērošanas videokameru privātpersonas dzīvoklī.
Doma izveidot partiju Rikardam dzima nejauši. Kādā komiksu grāmatā viņš ievēroja epizodi par politiķi, kurš izspļauj vienu muļķību pēc otras, bet neviens nereaģē. Taču līdzko politiķis aicina ierobežot failu apmaiņu, saceļas sašutuma vētra. „Aha, tātad tautā tomēr ir atbalsts šim jautājumam,” secināja Rikards. Un burtiski vienā mirklī viņam kļuva skaidrs, kas jādara. Ir jādibina partija – pirātu partija! 2005. gada 15. decembrī viņš reģistrēja domēnu www.piratpartiet.se un izveidoja pavisam vienkāršu lapu, kuru rotāja teksts: „Ir jāatceļ autortiesības. Nopietni. Pirātu partija.” Rikards piedāvāja arī iespēju reģistrēties elektroniski, lai gan vēlēšanu komisijas ierēdņi tā uzreiz nemaz nespēja atbildēt uz jautājumu, vai tāda reģistrācija maz būs derīga. „Neviens cits tā līdz šim nav darījis,” tā atbildēja kāds no birokrātiem. Skaidrs bija viens – lai piedalītos 2006. gada Zviedrijas parlamenta Riksdāga vēlēšanās, līdz februāra beigām jāsavāc vismaz 1500 jaunās partijas atbalstītāju parakstu. Rikards nolēma īpaši nesaspringt, bet, ja nu mēneša laikā nebūs savākti vismaz 500 paraksti, tad gan mest visu partijas būšanu pie malas.
SALVETES MANIFESTS
Taču Pirātu partijai vēl joprojām nebija paša galvenā – partijas manifesta. Tāpēc tas steidzīgi tika sacerēts pusdienu laikā McDonalds ēstuvē, programmas punktus pierakstot uz salvetes. Ātrumā radītais teksts bija tiešām radikāls – cita starpā tika pieprasīta pilnīga autortiesību atcelšana, jebkādu informācijas apmaiņas ierobežojumu kriminalizācija, absolūta privātpersonu komunikācijas aizsardzība. Īpašs punkts paredzēja sodīt tieslietu ministru Tomasu Budstrēmu – viņam turpmāk būtu atļauts vien tirgot desiņas pie Riksdāga ēkas. Tur viņš vismaz nevarēšot aizskart neviena Zviedrijas pilsoņa integritāti.
2006. gada 1. janvāra vakarā interneta lapa tika atvērta apmeklētajiem. „Forši, Pirātu partija jaunajā gadā ir tikusi pie savas interneta lapas,” tādu nevainīgu ziņu Rikards izsūtīja failu apmaiņas forumā. Nekādas reklāmas, nekādu baneru vai mēstuļu! Nākamajā dienā jaunizceptais partijas vadītājs, neapzinoties savas darbības iespējamās sekas, devās uz savu darbavietu – IT kompāniju Cypak. Viņš bija izlēmis darba laikā par savu politisko projektu pat nedomāt. Taču jau ap desmitiem no rīta kāds nezināms labvēlis viņu caur e-pastu informēja, ka par Pirātu partiju jau rakstot avīzes. Un tie nebūt nebija vājprāta murgi vai stulbs jociņš – Zviedrijas ietekmīgā biznesa laikraksta Dagens Industri lapā tiešām varēja lasīt par Pirātu partiju, kura gribot iekļūt Riksdāgā un atcelt autortiesības. Ap pusdienlaiku partijas interneta lapā bija reģistrējušies 1200 atbalstītāju. Un pēcpusdienā Rikardam jau nācās sniegt pirmo interviju. Atkāpties vairs nebija kur – viņš tagad bija pazīstams visā Zviedrijā kā Pirātu partijas vadītājs. Drīz vien partija tika reģistrēta arī oficiāli. Elektroniskie paraksti gan tika atzīti par nederīgiem, un pirmajiem pirātu censoņiem nācās pasvīst, vācot „īstus” parakstus uz papīra. Tomēr internetam turpmāk bija lemts kļūt par Pirātu partijas galveno ieroci.
Laika līdz vēlēšanām rudenī bija maz. Pārāk maz, lai izveidotu tradicionālu partiju. Tāpēc Pirātu partija tika veidota drīzāk kā sociāls tīkls, tāds kā politisks Facebook. Jau pašā sākumā tika izlemts, ka galvenais partijas darbības lauks būs internets. Tikšanās, sarunas, politiskās diskusijas, balsošana – tas viss notiks Pirātu partijas interneta lapā. Februārī tieši šādā veidā, balsojot interneta lapas forumā, tika pieņemta partijas programma. Salīdzinot ar pirmo, „salvetes” variantu, tagad tā bija kļuvusi reālistiskāka: autortiesības netiks likvidētas, bet gan ierobežotas līdz pieciem gadiem pašreizējo 70 gadu vietā. Tāpat arī Tomass Budstrēms nebūs spiests tirgot desiņas pie Riksdāga. Īstai politikai ir jābūt pragmatiskai – to saprata arī pirātu politiķi.
PARTIJA PIRĀTU LĪCĪ
Taču radikālisms nebija zudis pilnībā. Partijai izveidojās visnotaļ draudzīgas attiecības ar pretrunīgi vērtēto brīvās failu apmaiņas vietni The Pirate Bay. Kad 2006. gada maija beigās tika veikta kratīšana un konfiscēti The Pirate Bay serveri, Pirātu partijai tas nāca tikai par labu. Strauji auga partijas biedru skaits, tika organizētas daudzas atbalsta demonstrācijas, kas vienlaicīgi bija arī partijas priekšvēlēšanu kampaņa. Taču, neskatoties uz visām pūlēm, Riksdāga vēlēšanās 2006. gada 17. septembrī Pirātu partija ieguva tikai 0,63% balsu. Partijas vadītājs Rikards Falkvinge bija nepatīkami pārsteigts par šo rezultātu, taču partijas darbs turpinājās. Galu galā tādām viena jautājuma partijām nekad nebija klājies viegli – vēlēšanās skaudru sakāvi piedzīvoja arī jaunizveidotā Feministu Iniciatīva. Un diskusija par brīvo failu apmaiņu nebūt nebija pierimusi.
2009. gads izrādījās daudz veiksmīgāks. Tiesas process pret The Pirate Bay bija gluži kā degviela Pirātu partijas attīstībai: katra tiesas sēde tika pavadīta ar partijas demonstrācijām, un par notikumu attīstību no tiesas zāles savos blogos operatīvi ziņoja partijas biedri. Jauniešu dusmas un neapmierinātība ar tradicionālo partiju politiķiem un tiesu instancēm, acīmredzot, tieši šeit atrada iespēju izpausties. Kādu brīdi Pirātu partijai bija pat vairāk nekā 40 000 biedru, un tā pēc lieluma kļuva par trešo lielāko partiju valstī. 7. jūnijā par šo partiju nobalsoja 225 915 zviedru vēlētāju. Kā izrādās, tieši „pirāti” bija spējuši mobilizēt gados jaunus cilvēkus, jo 37% pirmreizējo balsotāju izvēlējās par labu Pirātu partijai. Vai to izdosies atkārtot šīgada Riksdāga vēlēšanās 19. septembrī? Tas ir iespējams, taču ar vienu nosacījumu – ja izdosies jauniešus piespiest atrauties no savu datoru ekrāniem un aiziet līdz tuvākajam vēlēšanu iecirknim.
