Ziemeļeiropas valstis vienmēr bijušas ekoloģiskās domāšanas līderes, demonstrējot, piemēram, kā pārvietot veselu pilsētu un izmantot celtniecības atkritumus pilsētas infrastruktūrā, un kā kopdzīvošanas modelis palīdz risināt ne tikai ekonomiskos, bet arī sociālos jautājumus. Arī Latvijai izvirzīts mērķis kļūt par ilgtspējīgu Ziemeļeiropas valsti, kura sasniegšanai, kā norāda eksperti, nepieciešama kompleksa domāšana un tālredzīgi lēmumi.

Ziemeļeiropas valstu pieredzi dažādos projektos var iepazīt izstādē “Ziemeļvalstu ilgtspējīgās pilsētas”, kas līdz 20. novembrim skatāma Latvijas Arhitektūras muzejā.

Kuras Skandināvijas pilsētas pārsteidz ar savu redzējumu un kā ar ilgtspējīgiem risinājumiem veicas Latvijā, skaidroja Latvijas Arhitektūras muzeja vadītāja un dizaina pētniece Ilze Martisone un arhitekts un zema enerģijas patēriņa ēku projektētājs Ervīns Krauklis.

Ilgtspējīgas attīstības jēdzienu starptautiski plaši lieto kopš 1992. gada ANO Zemes samita. Tā ir kā pretēja rīcība, kad par savas darbības sekām nedomājam, piemēram, resursu noplicināšanai pretī liekot to efektīvu pārvaldību un atjaunojamos resursus. Jau pirms 15 gadiem ANO eksperti norādīja, ka, lai jebkura kopiena patiešām būtu ilgtspējīga, tai ir jāņem vērā trīs lietas: ekonomiskie, vides un kultūras resursi. To savā grāmatā secina vācu ilgtspējības pētnieks Elmārs Rompčiks (Elmar Römpczyk).

Stājoties amatā, Valsts prezidents Egils Levits norādīja, ka Latvijai desmit gados jākļūst par modernu, ilgtspējīgu Ziemeļeiropas valsti, kura varētu būt paraugs citām. Rīga kā Ziemeļeiropas metropole minēta arī Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģijā līdz 2030. gadam. Tajā kā sasniedzamie rezultāti minēta gan efektīva resursu pārvaldība, Latvijas kā zaļas valsts tēls un inovatīvi izmantoti ekosistēmu pakalpojumi, kā arī atjaunojamie resursi.

Kā to redzam pilsētā? Tajā, kā rit pilsētas dzīve. Tās ir ēkas, transports, uzņēmējdarbības veids un tas, kā tiek izmantoti tās resursi – zeme, ūdens. Eiropas Vides aģentūra norāda, ka 75% no Eiropas Savienības iedzīvotājiem dzīvo pilsētās.

Grūtākais uzdevums Eiropas pilsētu teritorijās ir atrast līdzsvaru starp blīvumu un koncentrāciju un dzīves kvalitāti veselīgā pilsētvidē.

Kā to risina Ziemeļvalstu ilgtspējīgās pilsētas, var uzzināt Latvijas Arhitektūras muzejā pie muzeja vadītājas Ilzes Martinsones.

Ilze Dobele: Veselīga, klimatizturīga, mobila, aprites ekonomikas un oglekļa mazietilpīga pilsēta – tik dažādi risinājumi tik dažādiem lieliem jautājumiem izstādē par Ziemeļvalstu ilgtspējīgām pilsētām. Katrā no šiem tematiem atrodami daudz dažādi risinājumi, piemēram, kā pārvietot veselu pilsētu vai kā mazināt senioru vientulību, un visi šie jautājumi ir attiecināmi uz ilgtspējīgas pilsētas tēmu loku. 

Ilze Martinsone: Ziemeļvalstis ekoloģiskās domāšanas ziņā vienmēr ir bijušas līderes. Ar to esmu saskārusies kā žurnāliste, dodoties uz dizaina pasākumiem, viesojoties rūpnīcās, kur var redzēt ražošanas procesu. Viņi nekad neaizmirst uzteikt sevi par to, cik maz šis process ietekmē ekoloģisko vidi. Izstāde stāsta par visām sfērām, kas attiecas uz ilgtspēju. Ideja nāk no Apvienoto Nāciju Organizācijas, kura ir izstrādājusi ilgtspējas programmu līdz 2030. gadam un formulējusi 17 mērķus. Lielu daļu no tiem mēs izstādē redzam.

Jo lielākas pilsētas, jo problēmu ir vairāk un jārisina tās kompleksi. Šeit visas piecas Ziemeļvalstis rāda labāko, ko viņi katrā jomā ir sasnieguši.

Kas būtu labākais? Kuras jomas mēs varētu izcelt?

Grūti izcelt kādu vienu projektu. Šeit mēs redzam jau realizētus projektus un tādus, kuru realizācija prasa ļoti ilgu laiku, ir arī nākotnes projekti, kuri vispār vēl nav uzsākti. Piemēram, no mazajiem projektiem ir tradicionālā somu pirts. Somi joprojām to lieto un priecājas kā par vienu no saviem identitātes stūrakmeņiem. Tomēr izrādās, ka daudzus gadus bijis aizmirsts tas, ka pirts ir paredzēta koplietošanai, un tās tikušas izmantotas tikai ģimenes lokā. Tehnoloģijām attīstoties, ar satelītu no dzīvokļa šo pirti var ieslēgt un ar ģimeni ierasties brīdī, kad tā jau karsta. Bet tagad somi ir atgriezušies pie domas, ka pirts tomēr ir koplietošanas lieta, un domā par kolektīvajām pirtīm.

Vēl kāds piemērs. Kalnraču pilsētā Kirunā Zviedrijā kalnrūpniecība jau sen apdraud pilsētas veselību un attīstību, tādēļ ir iecere pilsētu pārvietot. Tas ir milzīgs, komplekss risinājums. Ar iedzīvotājiem panākta vienošanās, kuras celtnes tiks pārvietotas uz citu vietu. Pārējā pilsēta tiks nojaukta ar ekoloģiskām metodēm, pēc tam izmantojot būvmateriālu atlikumus. Tas, kas mums pašlaik ir ļoti aktuāli Rīgā un Latvijā, ka nespējam savstarpēji vienoties. Pēkšņi parādās vīri ar zāģiem un zāģē nost Marsa parku, un saka: “Jums bija iespēja izteikt viedokli pirms diviem gadiem Rīgas domes mājaslapā, un paši esat vainīgi, ka neesat izteikušies ātrāk.” Man liekas, tā ir apzināta informācijas slēpšana, jo skaidrs, ka cilvēks iestājas par kaut ko tad, ja viņš par to ir pietiekami informēts.

Kuri gan sēž mājās un tā vietā, lai audzinātu bērnus un paši strādātu, izglītotos un vingrotu vakaros, meklē Rīgas domes mājaslapā, kam varētu pieķerties un pret ko varētu protestēt?

Vai arī šajā izstādē ir piemēri par to, kādā veidā atkal un atkal mājām tiek dota jauna dzīvība?

Šajā izstādē daudz tādu piemēru neatradu. Šeit ir liela daļa tieši par to, par ko, piemēram, iestājās Jānis Lejnieks saistībā ar Elizabetes ielu – par būvmateriālu otrreizēju izmantošanu. Kopenhāgenā ir uzbūvēts dzīvojamais kvartāls, kurā izmantoti 75% logu no nojauktām ēkām.

Pilsētā ar klimatu un izmešiem allaž saistīts arī transports.

Jā, šeit ir sadaļa, kas veltīta transportam, te piemēri ir vairāki. Gēteborga vēlas pilnībā elektrificēt sabiedrisko transportu. Šis ir ilgstošs projekts, kas jau iesākts 2013. gadā, bet pašlaik atrodas tikai daļējā realizācijā. Runa ir ne tikai par sabiedrisko transportu, bet par pilsētas transportu kopumā: par apkalpes dienestiem, kravas mašīnām. Ir noskaidrots, ka elektrificētas automašīnas nerada troksni, tās var darboties un apkalpot pilsētu naktī, nesagādājot iedzīvotājiem nekādas neērtības. Kopenhāgenā, kuru mēs uzskatām par velobraucēju pilsētu, viņu skaits iet mazumā, nevis plašumā. Dāņi domā, ko darīt – būvē jaunas velobraukšanas joslas un cenšas sakārtot tā, lai tas būtu ērti un izdevīgi. Galvenā doma, kas būtu svarīga arī Rīgai, kā dabūt cilvēku ārā no personiskā transportlīdzekļa? Pārsēdināt sabiedriskajā transportā ir ļoti grūti.

Būvējot jaunu pilsētas rajonu, risinājumi tiek izdomāti, lai attālumi būtu ar kājām sasniedzami, lai, pārsēžoties sabiedriskajā transportā, tas būtu ātri un ērti.

Ļoti interesanta šķita kopā dzīvošanas ideja jeb veids, kā dalīt kopā dzīvojamo telpu. Ir arī projekti, kas mūsu vēsturiskajai atmiņai var būt nepieņemami, jo atgādina komunālos dzīvokļus. Ar kādu mērķi tie tiek realizēti pilsētās?

Tā ir Stavangera, un cilvēku kopā dzīvošana tur ir brīvprātīga. Mums komunālajos dzīvokļos saimniekam atstāja vienu istabu, izmitināja tur sociālā ziņā pilnīgi citus slāņus un padarīja dzīvi briesmīgu, bet šeit cilvēki to dara pēc brīvprātības principiem.

Aptaujā noskaidrots, ka 96% no šo mājokļu iedzīvotājiem ir apmierināti un uzskata, ka viņu dzīves kvalitāte ir uzlabojusies.

Zviedrija ir pirmajā vietā pasaulē vientuļo veco cilvēku skaita ziņā, un vecam cilvēkam bieži vien viņa dzīvoklis ir par lielu. Valda arī dzīvokļu trūkums, un jauniem cilvēkiem, kas dodas studēt prom no mājām, ir problēma atrast dzīvesvietu. Šeit tiek realizēta īpaša programma, lai jaunais cilvēks “tiek piedāvāts” vecāka gadagājuma cilvēkam, un par nelielu samaksu viņš īrē dzīvesvietu pie vecākā cilvēka, un tas veido savstarpējo socializāciju. Šeit notiek arī sociālā integrācija, balstīta ekonomiski izdevīgos pamatos.

Mēs runājām par ilgtspēju pilsētā arī ļoti praktiskos jautājumos, piemēram, kā aplaistīt pilsētas parkus, tur esošos apstādījumus, kuru mums ir ļoti daudz? Vai arī to pilsētas risina?

Jā, šeit ir viens konkrēts piemērs, kas saistīts arī ar klimata pārmaiņām. Arī tā ir jauna mūsu dzīves realitāte, kas jāņem vērā. Kokedāles pilsētā, kas atrodas uz ziemeļiem no Kopenhāgenas, klimata pārmaiņu rezultātā ir milzīgas lietusgāzes. Problēmu atrisināta, uzbūvējot lietusūdeņu savākšanas un attīrīšanas sistēmu, kura darbina jaunus parkus un rotaļu laukumus. Galvenais tajā ir otrreizēja ūdens izmantošana. Ūdens netiek novadīts pa apakšzemes caurulēm, un risinājums ir salīdzinoši vienkāršs. 2018. gadā šis projekts tika nominēts Pasaules Arhitektūras festivāla balvai. Rīgā, Skanstes rajonā, šāds projekts arī ir iecerēts. Ticu, ka pie mums arī tas būs iespējams.

Kā dažādas notiekošās pārmaiņas Latvijas pilsētās vērtē arhitekts un zema enerģijas patēriņa ēku projektētājs Ervīns Krauklis, kurš pārcēlies dzīvot uz mazpilsētu? Viņš uzskata, ka mums piemītošās zināšanas un dabas resursi var piedāvāt ilgtspējīgus risinājumus arī pasaulei, tomēr šo iespēju izšķirs tas, cik tālredzīgi lēmumi tiks pieņemti.

Ervīns Krauklis: Ņemot vērā depopulāciju, pilsētas ļoti cīnās par to, lai kļūtu ērtas un patīkamas gan estētiski, gan lietotājiem draudzīgā veidā arī vides kvalitātes ziņā. Tas nozīmē arī sabiedriskā un privātā transporta pārvietošanās ērtību. Kvalitatīvs kompromiss visām iesaistītajām pusēm pēdējās desmitgadēs viennozīmīgi ir prioritāte cilvēkam, respektīvi, gājējam un velosipēdistam, it sevišķi pilsētu centros. Ir skaidrs, ka vēsturisko Eiropas pilsētu centri nav piemēroti masīvam autotransportam, tāpēc tie ir iztukšojušies. Līdz šim bieži arī Rietumeiropas pilsētās cilvēki cenšas pārcelties uz priekšpilsētām, kas ir zaļākas, patīkamākas, ar tīrāku gaisu, drošākas bērniem.

Lielākā cieņa pret ilgtspēju ir, lai centrs nekļūtu par tūristu izklaides vietām, kas izskatās pēc Brīvdabas muzeja. Tad ir pārējā centra daļa, kurā dzīvot vari, tikai kaut kādu vajadzību spiests.

Kāda pilsēta Latvijā jau ir uz pareizā ceļā, vai redzam tikai atsevišķus nelielus risinājumus?

Es pats dzīvoju Cēsīs. Viens no apsvērumiem, kāpēc mēs nedzīvojam Rīgā, ir tieši vides kvalitāte, tostarp ikdienas transportēšanās, gaiss un viss pārējais. Vesela virkne uzlabojumu Cēsīs notiek pēdējos gados. Varbūt ne gana ātri, bet tomēr tiek īstenota konsekventi atbilstoša, piemēram, Toma Kokina izstrādātajā Cēsu pilsētas transportā. Visur kaut kas notiek. Vai ir kaut kāds konsekvents mērķis un plāns? Es īsti nezinu, man šķiet, ka tāda nav.

Bet vai tas, kas tiek izdarīts, ar jūsu, eksperta, acīm izskatās pēc ilgtspējīga risinājuma?

Daudzviet mazākās pilsētās tiek atjaunotas ielas, trotuāri, kas ir komplekss risinājums, tomēr lielākas rūpes ir par caurbraucošo autotransportu, lai tas varētu saglabāt ātrumu. Parādās brīnišķīgi rekonstruētas ielas, ietves un ainavas, tai pašā laikā neesmu pārliecināts, vai ieguldījums gājēju barjerās ir jēdzīgs. Tas tikai daļēji risina problēmu. Gaujas Nacionālajā parkā, kur ir ļoti daudz velotūristu, ir asfaltēts ceļš ar visu saistīto infrastruktūru, bet tur vispār nav vietas velosipēdistiem. Pa šo ceļu brauc lielie furgoni. Manuprāt, tas neko daudz nebūtu maksājis, un tā ir pilnīgi garām palaista iespēja. Respektīvi, būtu tomēr jāskatās kompleksi un starpdisciplināri. Tas, par ko Latvijā daudz nerunā, ir kompleksa pieeja, piemēram, energoefektivitātes uzlabošanai pilsētās. Nevis jāmēģina renovēt atsevišķas ēkas, bet jādomā par veseliem kvartāliem un pilsētu daļām. Plānojot nākotnes uzdevumus, tuvoties vismaz nulles enerģijai bilancē, tas ir, ģenerēt, uzlabot efektivitāti, remontēt ēkas, restaurēt vēsturiskos centrus.

Protams, jābūt ļoti uzmanīgiem ar siltināšanas projektiem. Esmu kategoriski pret vulgāru siltināšanu bez domas par ēkas vērtību, vēsturisko substanci. Tagad mums ir kaut kāda nauda, mēs to izlietosim, mēģināsim apgūt, tagad nopelnīsim kaut ko, bet kāds ir mērķis, ko mēs gribam panākt?

Mums ir daudz labu piemēru, risinājumu un cilvēku, kas ir gatavi daudz ko darīt, bet es ļoti ceru, ka to naudu, ko tagad dēvē par “Covid-19 naudu”, izmantos nevis primitīvai ekonomikas sildīšanai, bet kā ieguldījumu, kas ģenerē vēl tālāku ekonomisko aktivitāti ilgtspējīgā veidā. Nevis tagad risināt viena vai divu gadu problēmas, bet raudzīties vismaz desmitgades perspektīvā.

Kā jūs raugāties uz jaunu ēku būvniecību? Vai tur esam pavirzījušies tālāk, jau būvējot labākas, energoefektīvākās ēkas?

Ir uzlabojumi būvnormatīvos, kas pieprasa daudz augstāku energoefektivitāti, labākas norobežojošās konstrukcijas, tehniskos rādītājus. Jautājums, kā tas tiek pildīts, kas to pārbauda, kāda ir būvniecības kvalitāte? Manuprāt, dzīvokļus noteikti vajag, jaunas ēkas vajag, it īpaši jaunas ēkas mums ir vajadzīgas ekonomiski aktīvajā perifērijā ārpus Rīgas, ne tikai Pierīgā, bet arī daudzās pilsētās, kur cilvēki vēlas dzīvot. Koks ir nākotnes pasaules būvmateriāls. Mēs atrodamies tādā klimatiskajā zonā, kur koks ir pieejams kā būvmateriāls. Mēs šajā ziņā esam ekskluzīvos apstākļos, salīdzinot ar zemēm, kurās bez betona īsti nevar iztikt.

Mēs varam attīstīt ļoti efektīvu koka būvniecību, un tas varētu būt viens no šiem eksporta produktiem, jo pieprasījums pēc koka ēkām un zināšanām, kā būvēt labas koka ēkas, būs kritiski svarīgs mūsu konkurētspējai.

Latvijas ēku ražošanas industrija, kas ir pietiekoši nopietna, strādā eksportam vairāk nekā 90%. Mēs izpildām daudzstāvu ēku pasūtījumus Skandināvijā, Lielbritānijā, Francijā, Šveicē. Ražošanas jaudas ir, gatavība ir, jautājums ir par stimuliem un arhitektu un inženieru prasmēm, jo līdz šim pārsvarā mūsu ražotāji strādājuši ar ārzemju speciālistu izstrādātajiem projektiem, un te ir tā kritiskā nepieciešamība uzlabot zināšanas.

Kā atzīst Ilze Martinsone, katra lēmuma pamatā par ilgtspējīgu rīcību ir arī spēja sadarboties daudziem pārmaiņās iesaistītajiem cilvēkiem, organizācijām kopā ar pilsētu vadītājiem.

Sarežģītība, manuprāt, ir tā, ka šeit bieži vien ir daudzas puses, kurām ir jāvienojas savā starpā. Ir tādi projekti, piemēram, par pilsētas transportu, kuros ir iesaistītas 15 organizācijas. Mums, latviešiem, ar vienošanās tradīciju ir vāji, mēs esam viensētnieki, bet es tomēr ceru, ka domāšana pašlaik mainās.