Atšķirībā no agrākajām vēlēšanām, šī gada 19. septembrī zviedriem izvēle bija jāizdara ne tikai starp diviem spēcīgiem politiskajiem līderiem – moderātu Fredriku Reinfeldu (Fredrik Reinfeldt) un sociāldemokrātu vadītāju Monu Salīnu (Mona Sahlin), bet arī starp viņiem kā vīrieti un sievieti. Dzimums, izskats un autoritāte atklāti traucēja politiskās debates, padarot šos stereotipiem apvītos jautājumus turpat vai līdzvērtīgus politiskai kompetencei.
Vēl ilgi pirms vēlēšanu kampaņas kulminācijas nerimstošas diskusijas par sociāldemokrātu vadītājas Monas Salīnas rokassomiņas vērtību izraisīja visu partijas līderu kopbilde. Kritiķu sejas ironiskos smīnos savilka arī Monas divdesmit gadus jaunākais, retušētais izskats uz vēlēšanu plakātiem.
ĪSAI ATKĀPEI PAR MONU
Pirmos politiskos soļus Mona Salīna spēra 1990.gadā, kļūstot par darba tirgus ministri Ingvara Karlsona (Ingvar Carlsson) vadītajā valdībā. Opozīcijā esot, viņa kļuva par pirmo sievieti Sociāldemokrātu partijas sekretāra amatā, un tauta bija pārliecināta, ka nākamās vēlēšanas nesīs viņai arī vienlīdzības jautājumu ministres un premjera vietnieces amatu. Bet tad viņa nopirka šokolādi…
Tā sauktais „Toblerones skandāls”, kas patiesībā aptver 16 dažādus gadījumus, kad Mona iepirkusies privātām vajadzībām, izmantojot valdības norēķinu bankas karti, kļuva par viņas politisko neveiksmju sākumu. Viņai atlika vien noskatīties, kā Karlsona iesildītajā premjera krēslā omulīgi iesēdās Jērans Pēršons (Göran Persson).
Daudzi uzskata, ka Salīnas politisko klupienu izraisīja viņas pašas bezrūpīgums. Citi – ka kolēģi, arī no pašu partijas, negribēja šajā amatā redzēt sievieti zem četrdesmit. „Monai bija daudz jāpierāda – jāpaceļas līdz vīrieša ideālam, turklāt jāpiedāvā publikai arī kaut kas jauns,” šo nepiepildīto sapni vēlāk savā grāmatā analizē rakstnieks Kristers Īzaksons (Christer Isaksson). Pēršona ēras beigas Monai atnesa partijas vadītājas amatu, kas nu arī turpmākos četrus gadus būs jāieņem opozīcijā.
AUTORITĀTE IR JĀNOPELNA
Monu Salīnu Zviedrijas politiskajā vēsturē atcerēsies kā partijas vadītāju, kas piedzīvojusi partijas neveiksmīgāko politisko kampaņu, iegūstot sliktākos vēlēšanu rezultātus kopš 1914.gada. Un kā pirmo sievieti, kas „gandrīz” kļuva par Zviedrijas premjerministri.
„Vīriešiem autoritāte tiek iedota par brīvu, sievietēm tā ir jānopelna”
Vēsturniece Gunnela Karlsone (Gunnel Karlsson), kas pētījusi sieviešu un vīriešu lomu Zviedrijas sociāldemokrātijā, norāda, ka dzimumam politikā ir liela nozīme: „Vīriešiem autoritāte tiek iedota par brīvu, sievietēm tā ir jānopelna”. To apstiprina arī laikraksta Dagens Nyheter aptaujāto sociāldemokrātu biedru vidū izskanējušais viedoklis, ka Zviedrija vēl nav gatava sievietei galvenajā amatā. Turklāt paskaidrojums ir visai dīvains: „Salīnai ir jāpierāda, ka viņa pārstāv visu tautu, ne tikai tās sievišķo pusi.” Interesanti, ka neko līdzīgu, t.i., tikai viena dzimuma pārstāvēšanu, neviens nekad nav pārmetis ne bijušajam premjeram Jēranam Pēršonam, ne pašreizējam valdības vadītājam Fredrikam Reinfeldam.
Cīņai pret dzimumu nevienlīdzību sāk pievienoties arī vīrieši. Zviedrijas finanšu ministrs Anderšs Borgs (Anders Borg) ir, iespējams, slavenākais zviedru feminists, kas šajā jautājuma iedvesmojas no savām meitām.
PREMJERS – SIEVIETE AR KRUNKĀM. NĒ, PALDIES!
Viena bilde izsaka vairāk par tūkstoš vārdiem – sociāldemokrāti šai vēlēšanu kampaņai pievērsās nopietni, jo uz spēles bija likts daudz. Monas Salīnas vēlēšanu plakāti, kur viņa – stipra un uzticama kā Māte Zviedrija – tiekas ar bērniem un celtniekiem, pārspēja pat britu konservatīvās partijas vadītāja Deivida Kamerona skandalozās pārvērtības šī gada sākumā. Ar datora palīdzību veiktās manipulācijas un retušētais izskats liek 53 gadus vecajai partijas vadītājai izskatīties vismaz 20 gadus jaunākai – kas manāmi kaitināja partijas sekotājus un izraisīja smīnu opozīcijas rindās.
Kampaņas kritiķi to salīdzina ar padomju propagandu un „perfektajiem” diktatūras līderiem. Monas atbalstītāji, savukārt, jau sākumā baidījās, ka šāda „blēdīšanās”, pretēji kampaņas mērķim, iedragās viņas jau tā nestabilo autoritāti. Reklāmas birojs atvairījās ar komentāru, ka visas pavēles „nāk no augšas”. Pati Mona gan mēģināja presei atjokot: „Es esmu vienkārša tante, ļaujiet man tādai būt.” Politoloģe Drūde Dālerūpa (Drude Dahlerup) savā komentārā laikrakstam Dagens Nyheter norādīja: „Neglīta un nesievišķīga ir sliktākais, kas sieviete var būt patriarhālā pasaulē. Šāda kritika aizvaino vairāk nekā spēcīga politiska opozīcija.”
Un kamēr zviedri turpina skaldīt matus, „mačo zeme” Somija bez problēmām ievēlējusi savu pēc kārtas jau otro premjerministri sievieti.
MĒS DEJOJAM, CEPAM UN GRIBAM BŪT SKAISTAS.
Mūsdienu sabiedrības izpratne par feminismu ir tikpat miglaina kā televīzijas seriālu „patiesās dzīves” atspoguļojums. Feminisms nekādā gadījumā nav saistīts ar vīriešu nīšanu, bet gan ar stereotipisku dzimumu lomu izskaušanu. Zviedru sieviete tev nesitīs, ja atvērsi viņai durvis vai pasniegsi palīdzīgu roku, taču tev būs tikpat naski jāpalīdz arī aiz viņas ejošajam vīrietim.
Diemžēl priekšstats, ka feministes ir neglītas, seksuāli neapmierinātas pusmūža dāmas, nav jauns fenomens. Jau kopš pašiem kustības pirmsākumiem feministes, kas cīnījās par sieviešu tiesībām balsot un saņemt izglītību, tika attēlotas kā fiziski nepievilcīgas. Pavīdēja pat uzskats, ka sievietēm, kas aktīvi iesaistās politikā, būtu jāaudzē bārda. Sievietes, kas iestājās par balsstiesībām, karikatūrās tika atainotas kā lesbiskas, dusmīgas un neglītas. Bet patiesībā daudzas feministes bija precētas ģimenes sievietes, kas ģērbās īpaši sievišķīgi, lai izvairītos no komentāriem par savu izskatu.
Mīts ir joprojām dzīvs, lai arī jaunāko laiku feministes aktīvi mēģina no tā atsvabināties. Partijas „Feministiskā iniciatīva” vadītājas Gudrunas Šīmanes (Gudrun Schyman) šarmu zviedri varēja novērtēt populārajā televīzijas šovā „Dejo ar zvaigzni”. Tā saucamās „sarkanzeķu” feministiskās kustības izveidotāja Eba Vita-Bratstrēma (Ebba Witt-Brattström) cep bulciņas, lai pierādītu, ka arī feministe var būt laba māte un sieviete. Tikmēr Mona Salīna ļauj sev aizkrāsot citādi nenoslēpjamās „vārnu kājiņas” ap acīm un apņēmīgi gatavojas politiskam revanšam.
