Liepāja ir viena no pirmajām pilsētām Latvijā, kur plaši tiek runāts par universālo dizainu un jau pirmajiem paveiktajiem darbiem, kas vērš pilsētas ielas pieejamas ne tikai cilvēkiem ar invaliditāti. Liepājas Neredzīgo biedrībai, rīkojot informatīvus pasākumus, izdevās apgāzt daudzus iesīkstējušus uzskatus par to, kas patiesībā ir svarīgi cilvēkiem gan ar redzes traucējumiem, gan sabiedrībai kopumā.

PIEREDZES BRAUCIENI 

2004.gadā desmit Liepājas Neredzīgo biedrības biedriem un darbiniekiem pēc Rūgalannes (Rogaland) Neredzīgo biedrības uzaicinājuma bija iespēja viesoties Norvēģijā. Vizītes laikā tika apskatītas tādas vietas kā Bergena, Rūgalannes filke un Hūrdāles (Hurdal) centrs Oslo, kurā darbojas cilvēki ar redzes traucējumiem. Bijām patīkami pārsteigti par vides pielāgojumu redzes invalīdu vajadzībām: marķējumi uz stikla durvīm, kontrastējošas durvis, uzraksti Braila rakstā, kā arī reljefās vadlīnijas pilsētu ielās. Šeit mēs pirmo reizi dzirdējām par universālo dizainu – pieejamu, drošu un humānu vides veidošanu, kurā komfortabli jūtas ikviens cilvēks, neskatoties uz iespējamām uztveres vai veselības problēmām.

Viesojoties Stokholmā un Briselē, bija patīkami novērot, ka arī šeit redzes invalīdu vajadzības bija ņemtas vērā – „runājošie” luksofori, taktilās kartes un vadlīnijas pilsētu ielās. Redzēt ko tādu Latvijā mums likās tāls un neaizsniedzams sapnis.

SĀKAS AKTĪVS DARBA POSMS 

Atgriežoties mājās, sākām ar Liepājas Neredzīgo biedrības telpām. Ar spilgti dzeltenu krāsu nomarķējām durvis, iekrāsojām pirmo un pēdējo trepju pakāpienu, veidojām kontrastējošas durvju aplodas un veicām citus pasākumus. Pateicoties Liepājas domes atbalstam, dažas izmaiņas ieviesām arī pilsētā – tajā skaitā arī pirmos skaņu luksoforus Latvijā un marķētos ielu stabus. Pienāca 2006.gads, kad Sabiedrības Informācijas fonds mūs informēja par Eiropas Ekonomiskās zonas un Norvēģijas finansētajiem projektiem. Sapratām, ka tas pavērtu iespējas sabiedrības informēšanai. Mūsu iesniegtais projekts guva atbalstu, un sākās intensīvs darba laiks. Noorganizējām trīs dienu semināru, kurā uzaicinājām piedalīties mūsu partnerus no invalīdu nevalstiskajām organizācijām, Liepājas domes ekspertus sabiedrības integrācijas lietās, pasniedzējus no Liepājas mākslas skolas, studentus no Latvijas Mākslas akadēmijas. Semināru vadīja Bjērns Fāgerheims (Bjørn Fagerheim), universālā dizaina eksperts no Norvēģijas, kurš pats ir redzes invalīds.

STĀVAS KĀPNES, TUMŠAS TELPAS...

Mācoties, kas ir universālais dizains un kādas ir redzes invalīdu vajadzības, semināra dalībnieki apsekoja četrus sabiedriskos objektus Liepājā – poliklīniku, domi, kultūras centru un augstskolu. Pieejamības ziņā stāvoklis nevienā no šiem objektiem ne tuvu nebija ideāls, taču dažos tika novērotas vairākas pozitīvas iezīmes. Liepājas Domē ir marķētas stikla durvis un pirmais pakāpiens jau iekštelpā, taču pa smagajām domes ārdurvīm cilvēks ratiņkrēslā patstāvīgi neiebrauks, tāpat tās ir grūti atveramas, piemēram, cilvēkiem ar sāpošām roku locītavām. Liepājas Universitāte nav pieejama – tai ir stāvas kāpnes, tumšas iekštelpas un grūti salasāmi telpu apzīmējumi, jo tie novietoti pārāk augstu. Redzes invalīdiem, kuri mācās šajā augstskolā, pilnībā jāpaļaujas uz kursabiedru atbalstu, savukārt ratiņkrēslā sēdošiem telpās vispār neiekļūt. Universitātes rektors solīja, ka pēc renovācijas būs pieejamas augstskolas telpas Kūrmājas prospektā. Liepājas Olimpiskais centrs ir Liepājas lepnums, kas tika uzcelts beidzamo gadu laikā un kura celtniecības gaitā konsultācijas sniedza sabiedriskie eksperti cilvēku ar invaliditātijautājumos. Telpās ir daudzas labas iezīmes – pa durvīm var iebraukt cilvēki ratiņkrēslā, ir lifts, plašas ejas, nav sliekšņu, ir saskatāmi uzraksti, kā arī pārdomāti izvietots apgaismojums, kas ļauj cilvēkiem ar redzes traucējumiem vieglāk orientēties. Taču vairākas svarīgas lietas tā arī netika ņemtas vērā – ārējie pakāpieni ir nemarķēti un pelēki, un lietainā laikā pat redzīgam cilvēkam var būt grūti pamanāmi. Vasaras kafejnīcas terase izveidota no stikla, taču palikusi nemarķēta un saplūstoša ar apkārtējo vidi. Informācijas centra lete ir skaista, taču aiz tās diemžēl pat nevar pamanīt bērnu vai cilvēku ratiņkrēslā, jo tā ir pārāk augsta. Ieeja VIP zonā ir ar pakāpieniem – invalīdi jau šeit nenākšot, skanēja atbilde objekta nodošanas laikā. Bieži vien mēs uzvedamies tā, it kā mums būtu nodrošināta mūžīga jaunība – bez redzes pasliktināšanās vecumdienās, bez locītavu sāpēm un sirdskaitēm.

Ieeja VIP zonā ir ar pakāpieniem – invalīdi jau šeit nenākšot, skanēja atbilde objekta nodošanas laikā.

Dažkārt objektu apsaimniekotāji maldīgi domā, ka tagad viņiem jāņem dzeltenā krāsa, jāmarķē, tā izjaucot visu iekštelpu dizainu. Tā tas nav. Kaut rozā ziloņi vai zili mākoņi – galvenais, lai marķējums kontrastē, vienlaikus atbilstot iekštelpu dizainam. Runājot par dzelteno krāsu – tas gan ir tiesa, ka cilvēki ar dažādām redzes saslimšanām šo krāsu spēj atšķirt vislabāk.

KAS TO BŪTU DOMĀJIS…

Pēc šiem semināriem uzsākām sabiedrības informēšanas kampaņu – vadījām seminārus 15 pašvaldībās, tostarp arī Rīgā. Mūsu mērķgrupa bija cilvēki, kuri gan tieši, gan netieši ir saistīti ar fiziskās vides veidošanu. Tikāmies ar arhitektiem, būvniekiem un citiem interesentiem; stāstījām, rādījām un pārliecinājām.

Bieži vien netiek saprasts, ka vidējais statistiskais iedzīvotājs nebūt nav spēcīgs jauns cilvēks, ar labu redzi, izcilu dzirdi, metru astoņdesmit garš un ar skaidru prātu. Ir mūsu vidū citādi cilvēki – tikko dzimuši un mūža novakari sasnieguši, ir tādi, kam traucēta intelektuālā attīstība, ir kas slikti redz vai slikti dzird. Ir tādi, kas pārvietojas uz velosipēda, un tādi, kas ratiņkrēslā.

Mēs jautājām: – Kā ir vieglāk pārvietoties – ja ietves apmale krustojumā ir 0cm vai 5cm augstumā? Kā ir vecākiem ar bērnu ratiņiem un kā – velosipēdistiem?

- Hm? Patiešām! Vieglāk taču, ja pār apmali nav jākratās.

- Un sakiet, lūdzu, vai kāds no klātesošajiem ir kādreiz ieskrējis stikla sienā vai durvīs?

Nebija nevienas auditorijas, kur neatrastos kāds cietušais. „Zemgales Ziņu” žurnālists vēl pēc semināra nāca rādīt senu rētu. Pateicoties Norvēģijas kolēģu 2004.gadā iedāvinātajam simulācijas briļļu komplektam, ikvienam klātesošajam bija iespēja izbaudīt pasauli tādu, kādu to redz cilvēks, piemēram, ar kataraktu, tuneļredzi, sānu redzi vai citām saslimšanām. Vai mēģināt ar aizsietām acīm atrast izeju no telpas, palīgā ņemot vien balto spieķi.

- Tātad tiešām nav tā, ka cilvēks vai nu redz, vai neredz?!

- Tiešām, kataraktas gadījumā labāk saskatīt durvis, ja aploda ir kontrastējoša!

- Jā, ja nebūs reljefa izmaiņas pirms kāpnēm, es kā neredzīgs varu uz tām nokrist…

- Un tie „čivinošie” luksofori laikam jau palīdz gan, ja es neredzu…

Protams, arhitekti un būvuzraugi pamatoti norāda arī uz to, ka ne viss likumdošanas līmenī ir sakārtots, jo pasūtītājs, kurš principā iestājas pret pieejamas vides nodrošināšanu visiem cilvēkiem, var gluži likumīgi to arī nedarīt. Lai gan Pēteris Vilmans (Peter Willmann), pilsētplānotājs un ainavu arhitekts no Klepas (Klepp) komūnas Norvēģijā, pārsteigts secināja, ka likumdošana Latvijā ir sakārtotāka nekā viņa zemē.

Bieži vien pietrūkst nevis finanšu vai ideālas likumdošanas, bet gan pašvaldību un pilsoņu labās gribas.

ARĪ INTERNETS IR DZĪVES VIDE 

Stāsta Gatis Preiss, 1.grupas redzes invalīds, kurš Liepājas Universitātē pabeidzis 3 kursus programmēšanā:
„Kādai jābūt mājaslapai cilvēkiem ar īpašām vajdzībām? Ja ņemam kopumā, tad lielākais iespējamais traucēklis ir dažāda veida reklāmas. Piemēram, ja neredzīgs cilvēks ar ekrānlasošo programmu Jaws ieiet kādā mājaslapā un pa visu telpu uzreiz sāk skanēt reklāma, viņš diemžēl neko nevar izdarīt. Ir vai nu jāgaida, kad šī reklāma beigsies, vai jāiet no šīs mājaslapas ārā.

Mājaslapā jāiestrādā tehnoloģija, kas palielina vai pēc tam samazina tekstu, un tekstam jābūt viegli uztveramā valodā. Tekstiem dažādos izmēros jābūt visā mājaslapā, nevis tikai dažos teikumos, kas satur novecojušu informāciju. Jābūt pareizi noformētam virsrakstam ar H tagu. Tad cilvēks, ieejot jebkurā sadaļā, var nospiest H burtu un uzreiz nokļūt uz virsraksta, neejot cauri visam lapas saturam. Diemžēl ļoti daudzas mājaslapās šajā ziņā „grēko”: it kā virsraksti ir, taču tie nav pareizi noformēti.Cilvēkiem, kas izmanto ekrānlasošo programmu, rodas grūtības, ja mājaslapas saturs veidots flash tehnoloģijā, jo tad nevar izlasīt neko. To ļoti labi var pārbaudīt Yahoo e-pastā…

Vērtējot pēdējā laika situāciju Latvijā, attīstība ir neviennozīmīga. Ir biedrības „Ideju forums” atbalstītas mājaslapas, kas ievēro W3C* standartus, bet ir arī tādas, kas to neievēro. Lai cik ilgs laiks būtu pagājis un lai cik ieteikumi ir bijuši, nekas nemainās. Te uzskatāms piemērs ir Latvijas lielākā e-pasta vietne inbox.lv. Gadās arī tā, ka interneta projektos pēc dažiem gadiem notiek izmaiņas un labās ieceres līdz ar to pazūd. Tā tas notika, piemēram, ar 1188.lv. Pagaidām visaugstāk varu novērtēt nevalstisko organizāciju mājaslapas.”

*W3C (World Wide Web Consortium) izstrādātie standarti aprakstīti Interneta pieejamības vadlīnijās (WCAG – Web Content Accesibility Guidelines). Lai novērtētu šo vadlīniju realizāciju dzīvē, der aplūkot Liepājas Neredzīgo biedrības mājaslapu www.redzigaisma.lv

JAUNAS ZINĀŠANAS "DZĪVES SKOLA"

Lai ieviestu universālā dizaina principus, Liepājā tika izveidots rehabilitācijas centrs redzes invalīdiem ar nosaukumu „Dzīves skola”. Tas ir komplekss, kurā atrodas Neredzīgo Biedrības telpas un norisinās tās aktivitātes. Tāpat tajā ietilpst atjaunoti dzīvokļi blakus esošajos namos, kur no viena līdz diviem mēnešiem uzturas cilvēki no attālākiem reģioniem.

Sadarbībā ar citām institūcijām personas ar invaliditāti tiek konsultētas par iespējām saņemt savlaicīgu un konkrētai vajadzībai atbilstošu sociālo palīdzību un atbalstu. Dzīvskolnieki apgūst datora lietošanu, Braila rakstu, mācās orientēties ar balto spieķi, pīt klūdziņu izstrādājumus, apgūst makramē tehniku un papildina savas kulinārās prasmes. Ar viņiem daudz tiek runāts – par dzīvi, par pagātni, par nākotnes plāniem; notiek diskusijas par to, ko var un nevar cilvēks ar invaliditāti un vai vispār ir jēga kaut ko mainīt savā dzīvē. Bieži vien šiem cilvēkiem ir jānotic vispirms pašiem sev – jānotic tam, ka viņi patiešām spēj izdarīt daudz!

VIŅI DOMĀJA, KA NEVAR

Pirmās grupas redzes invalīde Edīte pie mums „Dzīves skolā” jau uzturējusies divas reizes. Sākotnēji viņa gribēja tikai iemācīties lietot datoru un neko citu, jo „es jau nevarēšu!”. Tagad ir apgūtas datora prasmes, Braila raksts, tiek regulāri apmeklēti trenažieri, taču pats galvenais ir tas, ka Edīte ir atklājusi jaunu aizraušanos – ādas apstrādi! Ar viņas rokām tiek darinātas krellītes un auskari, pases vāciņi un dažādas cibiņas. Viņa ir rīdziniece, kas uz „Dzīves skolu” atnāca pirms gada. Tagad viņas dzīve ir apmetusi kūleni, un šodien viņa ir jau liepājniece, kas kalpo „Pestīšanas armijā”.

Cits piemērs ir Aivars, pirmās grupas invalīds, kura ikdiena paiet pansionātā „Venta”. Kā viņš pats saka, tur aiz garlaicības varot nomirt. Reizi gadā cenšamies izkārtot, lai Aivars mēnesi varētu dzīvot „Dzīves skolā”. Viņš ir apguvis Braila rakstu, iemācījies pats sev pagatavot ēdienu, kā arī darināt brīnišķīgus klūdziņu pinumus. Sākotnēji nedrošs, pat bailīgs, patstāvīgi nesperdams ne soli, Aivars šobrīd ir apzinājies, ka daudzas lietas var izdarīt pats. Un viņš ir priecīgs būt sabiedrībā, kur neviens neko gatavu klāt nepienes.

LABU GRIBĒDAMI, IR IEMĀCĪJUŠIES BEZPALĪDZĪBU…

Tuvinieki bieži ir steidzīgi: „Es varu izdarīt ātrāk un labāk!” Ātrāk sanāks, ja palīdzēs apģērbties, ja pagatavos ēst, ja otra vietā piezvanīs, noskaidros, sarunās. Tā reizi no reizes, un cilvēks ar tādu vai citādu invaliditāti aprod ar domu, ka viņš neko vairs nespēj, un pats sevi noraksta kā nederīgu. Līdzcilvēki bieži ir pārguruši, būdami atbildīgi gan par sevi, gan otru pieaugušu cilvēku, tāpēc līdz iekšējam rūgtumam un atklātam konfliktam ir viens solis. „Varbūt viņš to varētu iemācīties darīt pats?” – šāds jautājums pat netiek uzdots, jo „viņš taču ir slims.”

Bieži vien ģimenes locekļiem ir jau izveidojies pieradums: vienam pie tā, ka viss tiek pienests klāt un izdarīts viņa vietā, bet otram – pie tā, ka ir kāds, kurš jāaprūpē kā bērns.

Lielākajai daļai cilvēku šodien gandrīz nemaz nav izpratnes par to, kā izturēties cilvēka klātbūtnē, kuram ir invaliditāte. Viņi mulst, nezina, kā varētu palīdzēt, baidās uzbāzties ar savu palīdzību. Līdz ar to var gadīties, ka cilvēkam ar redzes invaliditāti netiek palīdzēts situācijās, kad tiešām ir vajadzīga palīdzība. Piemēram – iet cilvēks ar balto spieķi un nomaldās, bezpalīdzīgi taustās pa zemi, meklējot kādu orientieri, pēc kā vadīties. Ļaudis steidzas garām un nemaz neiedomājas apstāties, lai pavaicātu, vai ir nepieciešama palīdzība. Mēs baidāmies citiem uzbāzties, baidāmies no iespējamās nelaipnās atbildes vai noraidījuma. Bet ja nu cilvēkam tiešām ir vajadzīga palīdzība!?

Aicinot uz „Dzīves skolu”, vienlaikus piedāvājam šeit uzturēties arī vēl vienam ģimenes loceklim, kuram ir iespēja piedalīties tajās pašās nodarbībās, kurās piedalās cilvēks ar invaliditāti. Tā iespējams parādīt, ka, neraugoties uz invaliditāti, ikvienam ir iespēja daudzas lietas paveikt patstāvīgi.

Pilnīgi visi dzīvskolnieki ir teikuši lielu paldies par piedāvāto iespēju. Daudzi no viņiem atzina, ka sākotnēji baidījušies, nav gribējuši vieni braukt uz svešu vietu, neesot ticējuši saviem spēkiem. Bet noslēgumā ir prieks par patstāvīgi aplieto kafiju krūzītē, par uzceptu olu, uzpītu groziņu, uzmezglotu paklāju, par iespēju atkal rakstīt vēstules, pateicoties Brailam, kā arī par iespēju izrauties no ikdienas pelēcības.

MAZS SĀKUSM LIELIEM DARBIEM

Neredzīgam vai vājredzīgam cilvēkam apkārtējā vidē ir nepieciešami orientieri – gan saskatāmi, gan sataustāmi. Par vadlīnijām var kalpot zaļais zāliens gar ietves malu, košumkrūmu stādījumi, apgaismes lampu rinda, ietves bruģakmeņu reljefās atšķirības no braucamās daļas klājuma, asfalts pret kalto akmeni, grants pret zemes taciņu utt. Aizputē un Liepājā ir tā dēvētās iebūvētās vadlīnijas – ietves klājumā iebūvēti bruģakmeņi ar reljefām līnijām. Šo vadlīniju cilvēks ar vāju redzi sataustīs vai nu ar kāju caur apavu zoli, vai ar spieķi. Tai sekojot, viņš aizies vajadzīgajā virzienā.

Apvienības „Apeirons” un Ekonomikas ministrijas sadarbības rezultātā 2009.gadā tika ieviestas izmaiņas atsevišķos Latvijas Būvnormatīvos (LBN 209-09 un LBN 208-08), kuros tagad ir agrāk neminētais termins „universālais dizains”. Tajos norādīts, kā būtu pielāgojama vide cilvēkiem ar redzes traucējumiem.

Šis projekts ir sākums vides pieejamības sakārtošanā cilvēkiem ar redzes traucējumiem, vecākiem ar bērnu ratiņiem, cilvēkiem ratiņkrēslos, velosipēdistiem, vecāka gadagājuma cilvēkiem, bērniem, t.i. visiem sabiedrības locekļiem. Protams, vēl paies ilgs laiks, līdz sabiedrībai kopumā radīsies izpratne par to, ka ikvienam cilvēkam ir brīvi jāspēj pārvietoties vidē, saņemt pakalpojumus, informāciju, iegādāties un lietot pieejamos produktus. Tomēr process ir sācies: ir iesaistījusies Labklājības ministrija, ir saņemts atbalsts no Ekonomikas ministrijas, daudz vairāk cilvēku ar invaliditāti apzinās savas tiesības, un sadarbība starp dažādām nevalstiskām organizācijām ir kļuvusi daudz rezultatīvāka.