Ziemeļvalstu zelts - uzticēšanās.

Toms Pastors (LTV Ziņu dienesta ārzemju ziņu redaktors), 2018.5.12. Pasaules panorāma. Intervija ar pētnieku Ulfu Andreasonu

iemeļvalstu vērtīgākais resurss ir nevis nafta vai zelts, bet gan uzticēšanās. Pie šāda secinājuma nonākts pētījumā, kurā izklāstīts, kāpēc Ziemeļvalstis regulāri ieņem visaugstākās vietas pasaulē dažādos reitingos. Pētījuma autors Ulfs Andreasons intervijā Latvijas Televīzijai skaidro situāciju Ziemeļvalstīs. 

Liela uzticēšanās mums sniedz tik daudz priekšrocību. Tas labi ietekmē ekonomisko izaugsmi, padara jebkuru jautājumu risināšanu gludāku, tas arī nozīmē, ka cilvēki ir gatavi maksāt nodokļus, tas sniedz zemāku noziedzības līmeni, cilvēki ir laimīgāki, un cilvēki ir gatavi uzņemties atbildību sabiedrībā. Tā kā tas ir visīstākais zelts, ja par uzticēšanos runājam kā par resursu.

LTV: Kādi bijuši galvenie balsti, kas ļāvuši uzcelt šādu sistēmu, vai esat tos identificējuši?

Ulfs Andreasons: Jāsaka, ka tā nekad nav bijusi mērķtiecīga politika, lai kaut kā speciāli radītu uzticēšanos. Tas ir veiksmīgs iznākums citiem procesiem. Pirmkārt, cilvēki uzticas pārvaldes sistēmai, jo domā, ka tā ir taisnīga, efektīva un nav korumpēta. Tas vien rada lielu uzticēšanos. Otrkārt, mums Ziemeļvalstīs ir senas tradīcijas ar pašu pilsoņu veidotām organizācijām un dalību tajās, lai veicinātu visas sabiedrības uzlabošanu. Šie divi stiprie spēki ir padarījuši uzticēšanos par resursu.

Minējāt šīs organizācijas, kas liecina par augstu cilvēku līdzdalību; ja raugāmies dziļāk – pēc kādiem modeļiem tiek veidota šī līdzdalība?

Šīs organizācijas ir pat 150 gadus vecas un tolaik tika veidotas, lai palīdzētu cilvēkiem izkļūt no nabadzības, no alkoholisma un tamlīdzīgi. Tā tradīcija ir saglabājusies, un tagad cilvēki, piemēram, pievienojas sporta organizācijām, arodbiedrībām, vietējām organizācijām un citām. Un valdība tās atbalsta finansiāli. Kāds smieklīgs stāsts - piemēram, ja tu pašvaldību līmenī izveidotu organizāciju ar mērķi gāzt vietējo pašpārvaldi, pirmā lieta, ko šādai organizācija darītu, dotos pie šīs pašpārvaldes un prasītu naudu. Un pašpārvalde, visticamāk, to arī iedotu un novēlētu veiksmi.

Šis ir arī stāsts par Ziemeļvalstu labklājības valsts modeli, vai ne tā?

Labklājības valsts modelis ir spēcīgs elements, protams. Ir kāds ļoti būtisks aspekts – mēs nevēlamies, lai cilvēki būtu nabagi. Ja sabiedrībā ir cilvēki, kuri atrodas pastāvīgā nabadzībā, tas rada pretnostatījumu – mēs un viņi. Šādā sabiedrībā panākt savstarpēju uzticēšanos ir ļoti grūti. Jūs gribat izveidot sabiedrību, kur cilvēki sevi saredz kā daļu no vienas lielas ģimenes.

Ja raugāmies atpakaļ vēsturē, varam redzēt, ka visas Ziemeļvalstis ir ļoti homogēnas valstis un var argumentēt, ka tas ir viens no iemesliem, kāpēc tik liela savstarpējā uzticība ir iespējama. Taču pašlaik dzīvojam jaunā, globālas pasaules ērā. Sabiedrības mainās. Kur saskatāt izaicinājumus. Vai šo uzticēšanos iespējams zaudēt?

Tas ir lielākais izaicinājums, uz ko pētnieki norāda kā risku, kas var samazināt uzticēšanos. Taču es teiktu, ka migrācija uz Ziemeļvalstīm un fakts, ka mēs paliekam vairāk heterogēni, tas nav pēkšņi noticis pēdējos divos gados. Tas noticis, teiksim, pēdējos 40 gados. Mums ir drošības spilvens, sistēma, kas ļauj stāties pretī šiem migrācijas izaicinājumiem, jo tas ir tiesa – brīdī, kad sabiedrība paliks vēl neviendabīgāka, uzticēšanās, visticamāk, samazināsies. Tas radīs arī citus efektus – lielākas ekonomiskās un arī politiskās atšķirības. Tā kā tas noteikti ir izaicinājums.

Ja citas valstis, kā Latvija vai citas Baltijas valstis, lūkojas uz Ziemeļvalstīm un redzam šīs lietas, kuras mēs vēlētos redzēt arī savās sabiedrībās – kāds būtu jūsu padoms? Kas būtu tās lietas, kas būtu jādara, lai sasniegtu tik augstu uzticēšanās līmeni kā jūsu sabiedrībās?

Es izceltu trīs lietas – vissvarīgākā ir uzticēšanās valsts pārvaldei un īpaši vietējai pašpārvaldei, jo tās ir amatpersonas, ar kuriem cilvēkiem jāsaskaras vairāk ikdienas līmenī. Viņi ir uzticēšanās nesēji. Ja cilvēki domā, ka viņi pret mums izturas taisnīgi, viņi vairāk uzticēsies arī valdības institūcijām. Otrkārt, vajadzētu palīdzēt vietējām organizācijām un, treškārt, darīt visu, lai cilvēki nebūtu ļoti nabadzīgi. Jācenšas pacelt nabadzīgie ļaudis līdz labam dzīves līmenim ekonomiski.