Mēs sēžam Latvijas Nedzirdīgo savienības Zīmju valodas centra direktores Lilitas Janševskas kabinetā un runājamies. Logs vaļā, dzirdams ielas troksnis, auto rūkoņa un strādnieku sasaukšanās. Fonā klusi skan radio, pa reizei saklausām tālas suņa rejas. Gaitenī kāds noklaudzina durvis un dodas lejup pa kāpnēm. Tinkš! – dzirdam, ka uzvārījies ūdens kannā. Nopīkst diktofons, ziņodams, ka jānomaina baterijas, un Lilita zīmīgi pabungo ar pildspalvu pa galdu: „Tik daudz dažādu skaņu vienlaikus, vai ne? Mēs pie šī ikdienas skaņu fona esam tik ļoti pieraduši, ka, tikai speciāli ieklausoties un uzskaitot skaņas, saprotam, cik to patiesībā ir daudz! Savukārt nedzirdīgie nezina, kas ir skaņa – viņi nesaprot, kas to rada un ka vienlaikus var būt vairāki trokšņi. Kā īsti ir dzīvot skaņu trūkumā – dzirdīgam cilvēkam grūti tā uzreiz to iedomāties!”  

Pasakas, kuras zīmju valodā stāsta otrs cilvēks ar emocijām un mīmiku, nedzirdīgajiem bērniem ir daudz labāk uztveramas, nekā lasot grāmatā.

Projekts īsti laikā  

2004. gada jūlijā SIA LNS Zīmju valodas centrs (turpmāk ZVC) īstenoja Ziemeļu Ministru padomes biroja Latvijā finansēto projektu „Nedzirdīgi bērni – sabiedrības daļa”. Tā ietvaros tapa 5 videomateriāli: divas pasakas „Sarkangalvīte” un „Neglītais pīlēns”, kā arī trīs tematiskās vārdnīcas video formātā „Skola”, „Daba” un „Ikdiena”. Stāsta Daina Mežecka, šī projekta vadītāja Ziemeļu Ministru padomes birojā: „Izvērtējot projektu pieteikumus, parasti viens no svarīgiem jautājumiem ir arī konkrētas jomas vispārīgā aina sabiedrībā – piemēram, ilgstoši neatrisināti jautājumi, informācijas, speciālistu vai izglītojošo materiālu trūkums utt. Un Latvijas Nedzirdīgo savienības ZVC iesniegtajam projektam šis fons bija tiešām sasāpējis – pēdējais izglītojošais materiāls bija 2002. gadā izdotā tematiskā zīmju valodas vārdnīca “Brīvais laiks”, bet 1998.gadā pirmais mēģinājums izdot lasāmu grāmatu ar pasakām un tautasdziesmām zīmju valodā. Un vēl pirms tam – tikai pagājušā gadsimta 60.gadu (1962.) beigās izdotā zīmju valodas vārdnīca „Nedzirdīgo runas žestu vārdnīca”. Latvijas sabiedrībā ilgus gadus gan tiešā, gan pārnestā nozīmē „neredzēja” cilvēkus ar īpašām vajadzībām, viņiem nebija iespēju pilnvērtīgi iekļauties sabiedriskajā dzīvē. Pēc valsts neatkarības atgūšanas situācija mainījās, un arī šī projekta prasība un mērķis bija mazināt nedzirdīgo atstumtību, veicināt izglītošanos un integrēšanos sabiedrībā. Man personīgi darbs pie šī projekta bija pirmā lielākā pieredze tieši ar nedzirdīgo cilvēku problēmām – nezināju, ka bieži vien lielākās komunikācijas grūtības ir tieši ģimenēs, kurās ir dzirdīgi vecāki un nedzirdīgi bērni. Ja vecāki nepārzina zīmju valodu un nevēlas to apgūt, viņi nevar pilnvērtīgi sarunāties ar bērnu, nevar atbildēt uz viņa jautājumiem, nevar pastāstīt šķietami tik dabisku lietu kā pasaku, jo tās tēlainība prasa krietni plašāku zīmju valodas krājumu, nekā sadzīviskas tēmas. Ja ģimenē nelieto vispārpieņemto zīmju valodu, bērniem vēlāk ir grūtības gan iekļauties sabiedrībā, gan atrast draugus un mācīties skolā.”  

 

LNS Zīmju valodas centra direktore Lilita Janševska: „Projekta mērķis ilgtermiņā bija arī izveidot zīmju valodas bibliotēku – tas ir izdevies!"

Kas ir kas zīmju valodā 

Katrai valodai ir sava zīmju valoda, turklāt pat vienā valodā runājošās zemēs, piemēram, ASV un Lielbritānijā, nedzirdīgo zīmju valoda atšķiras. Katrā valodā katram vārdam ir sava zīme, un zīmju valodas specifika ir tāda, ka vienam vārdam var būt pat līdz 7 zīmēm (piemēram, vārdam „lasīt” lieto atšķirīgas zīmes, atkarībā no darāmā – lasīt var grāmatu, sēnes, ogas, akmeņus utt.), un vienlaikus septiņiem vārdiem var būt tikai viena zīme (piemēram, vārdus „sīkums”, „zāles”, „benzīns” utml. apzīmē vienādi). Ir arī gadījumi, kad ir viena zīme, bet divi vārdi, piemēram, „ēst ābolu” – šī vārdu kopa iekļauta vienā zīmē.
Zīmju valodā ir arī atšķirīga gramatika un teikuma uzbūve – piemēram, nākotnē nedzirdīgais rāda: „Es būs braukt”. Rakstu valoda arī ir citāda, piemēram: teikums “Jauns draugs skatās filmu” zīmju valodā tiek attēlots kā: „draugs, jauns, filma, skatīties”, vai arī – lai pateiktu “gudrāks”, nedzirdīgais rāda zīmes: „gudrs, uzlabojas”.
Viss iepriekšminētais un vēl daudzas citas zīmju valodas īpatnības dzirdīgam cilvēkam rada izpratni par to, kāpēc nedzirdīgajiem valodas mācību procesā ļoti noderīgi un vienkāršāk saprotami ir videomateriāli un tematiskās vārdnīcas. „Līdz projekta „Nedzirdīgi bērni – sabiedrības daļa” realizācijas brīdim latviešu Latvijā nedzirdīgajiem bija pieejama vienīgi zīmju valodas vārdnīca alfabēta secībā – ja vajadzēja atrast kādu vārdu, nācās šķirt un meklēt, bet nereti meklējamais vārds tā arī neatradās (ja pasakas bija papildinātas ar zīmējumiem, tad vārdnīcās attēlu nebija – to, ka vajadzētu, mēs sapratām, kad vārdnīcas jau bija izsniegtas skolām).” skaidro Lilita Janševska.   

 

Grāmatā nav emociju!

Vai pasaku var izstāstīt bez vārdiem? Jā, ja tikai zina, kā! Un, ja tas, kuram pasaku stāsta, uztver un saprot stāstītāja centienus. Nedzirdīgam bērnam, kurš saprot zīmju valodu, pasaku grūti uztvert lasāmā formātā, tāpēc vislabāk to viņam var izstāstīt tēlaini otrs cilvēks – ar zīmēm, mīmiku un emocijām žestiem.

Lilita Janševska rāda pasakas un tautasdziesmas, kas izdotas drukātā formātā: „Informācija grāmatā ir, ja tā var teikt, salīdzinoši sausa un nereti pārāk abstrakta – piemēram, nedzirdīgiem bērniem grūti saprast: kā tas ir: „Rudens nāca sētiņā…” Kā graudi bira klētiņā?! Paši bira? Nē, paši nebira, mēs skaidrojam. Jāpastāsta, ka graudus kāds bēra, citādi bērni nevar saprast… Video ir pavisam cita lieta, jo nedzirdīgie lielākoties ir ļoti acīgi un vērīgi – filmā zīmes ir kopā ar emocijām, redzams cilvēks ar dzīvu mīmiku, izteiksmīgiem žestiem.” Jā, tā patiešām ir – kam nācies redzēt sarunājamies nedzirdīgus cilvēkus, tas noteikti ir ievērojis, cik ļoti izteiksmīgi viņi to dara! Nezinātājam var šķist, ka tiek skaidrotas attiecības visai augstos toņos, bet patiesībā saruna ir par gluži ikdienišķām lietām. Lilita skaidro, ka pastiprināti izteiksmīgie žesti un pārspīlētā emocionālā mīmika nedzirdīgajiem kalpo balss intonāciju un modulāciju vietā.
Runājot tieši par pasaku nepieciešamību, Lilita Janševska teic, ka, salīdzinoši ar dzirdīgajiem bērniem, nedzirdīgajiem ir reālistiskāka pasaules uztvere – viņiem ikdienas norisēs un arī skatoties, piemēram, televīziju, vajadzīgs dialogs un skaidra saprašana, kurš un kāpēc kaut ko saka, kur skrien, kas notiek! “Tolaik, kad pieteicāmies šim projektam, iespējas bērniem bija minimālas – ja televīzijā rādīja kādu pasaku filmu, tā tika dublēta latviski, taču subtitri bija krieviski. Tāpat arī internets nebija plaši pieejams. Ja dzirdīgie bērni reizēm labprāt skatās arī asociatīvas un simboliskas multiplikācijas filmiņas, kā piemēram, “Ezītis miglā”, nedzirdīgajiem tas neder! Ja viņu valodas krājums ir niecīgs, bērni labāk saprot konkrētas lietas ar skaidru, secīgu darbību un notikumiem. Tomēr pasakas mazajiem ļoti patīk un ir vajadzīgas valodas attīstībā, jo tās ievērojami paplašina vārdu krājumu, kas nereti ir visai ierobežots.”  

Latviešu, krievu, ungāru, čehu, zviedru, igauņu, lietuviešu, amerikāņu, korejiešu pasakas nedzirdīgajiem kalpo par uzskatāmu piemēru, cik zīmju valodu ir daudz un cik tās ir dažādas. Tāpat ir paplašinājies arī tematisko videovārdnīcu klāsts – pēdējās izdotās ir „Īpašības vārdi”, “Darba drošība”, “Finanšu darījumi” un “Celtniecība un tehnika”.

Trūkst informācijas un konteksta

Lai daudzas dzīves norises uztvertu pašsaprotami, nedzirdīgajiem bieži vien pietrūkst konteksta un informācijas, kas savukārt pie dzirdīgajiem mēdz nonākt gluži neviļus. Piemēram, ja bērnībā kaut vai pa ausu galam uzzinām par Karmenu vai Mazo nāriņu, mēs jau sākam pazīt šos mīlas stāstus – varbūt nemaz neesam lasījuši grāmatu vai redzējuši operu, bet noklausījušies pieaugušos par to runājam, dzirdējuši radiopārraidi vai tamlīdzīgi. Savukārt nedzirdīgam bērnam, ja viņš vēl neprot zīmju valodu, tikpat kā nav iespēju kaut ko uzzināt „nejauši” un garāmejot. Lai šo atšķirību varētu labāk iztēloties, līdzīgi notiek reizēs, kad latvietis iepazīstas ar ārzemnieku: viņi var lieliski saprasties līdz brīdim, kad pietrūkst informācijas, kas otram ir pašsaprotama kopš bērnības – piemēram, visādi joki, bērnībā skatīto multfilmu un lasīto pasaku humors, lietas, par kurām raud vai smejas – tas viss apgūstams vien pamazām.

Zīmju valoda jāmācās agri

Viens no projekta mērķiem bija palīdzēt nedzirdīgiem bērniem veiksmīgāk iekļauties un attīstīties ģimenē, kur vecāki ir dzirdīgi. Šķiet, vai tad dzirdīgie vecāki nav ļoti motivēti apgūt zīmju valodu, lai pēc iespējas labāk sazinātos ar savu bērnu? Izrādās, ka daudzos gadījumos tomēr ne – vecāki baidās no diagnozes “nedzirdīgs” un cenšas no tās norobežoties, cer uz bērna dzirdes uzlabošanos, negrib ieviest zīmju valodu savā ikdienā, jo uzskata to par „zīmogu” uz mūžu. Lilita Janševska uzsver, ka vecākiem tomēr vajadzētu zīmju valodu apgūt, un, jo ātrāk, jo labāk: „Cilvēki bieži nesaprot, ka zīmju valoda arī ir valoda, ko vērts apgūt – ja arī viss vērsīsies par labu un bērna dzirde uzlabosies, viņš noteikti nebūs neko zaudējis, protot sazināties ar zīmēm! Vēl vairāk – zīmju valodas prasme šajā gadījumā viņam tikai palīdzēs apgūt rakstu valodu un paplašināt zināšanas. Ja vecāki tam pretojas, bērnam ir grūtāk iekļauties sabiedrībā – lielākoties viņš mājās pieradis sazināties pašizdomātā un nereti visai „nabadzīgā” zīmju valodā, tāpēc bērnudārzā vai skolā nākas apgūt visu no jauna. Esmu novērojusi, ka nedzirdīgie bērni no ģimenēm, kur vecāki arī ir nedzirdīgi un saziņa notiek zīmju valodā, ir daudz prasmīgāki un sabiedrībā iejūtas vieglāk, nekā nedzirdīgi bērni no dzirdīgām ģimenēm, kurās neviens nav pūlējies apgūt zīmju valodu un bērnam to iemācīt. Turklāt šiem vecākiem bieži vien nav arī pietiekoši labs kontakts ar bērnu, izņemot elementāros „ēst, dzert, nokārtoties, braukt uz veikalu” un tamlīdzīgi. Tāpēc tieši videomateriāli ir labs veids, kā zīmju valodu mācīties kopā – gan nedzirdīgajam, gan viņa ģimenei un citiem tuviniekiem.” 

Pasakas, kuras zīmju valodā stāsta otrs cilvēks ar emocijām un mīmiku, nedzirdīgajiem bērniem ir daudz labāk uztveramas, nekā lasot grāmatā.