INTERVIJA AR ISLANDES BIJUŠO FINANŠU MINISTRU STEINGRIMURU SIGFUSONU

Andis Sedlenieks, Diena, 2013.gada 11.novembris

Gribam, lai mūsu intereses ņem vērā

Islandes bijušais finanšu ministrs Steingrimurs Sigfusons intervijā Andim Sedleniekam

Jautājums, kuru jums nešaubīgi nācies dzirdēt bieži, bet kuru nevar neuzdot, – kāds bija laika posms Islandes finanšu ministra amatā?

Laiks, protams, bija ārkārtīgi grūts, jo uzreiz trīs Islandes lielākās privātās bankas nespēja pildīt savas saistības, turklāt apmēros, kas, salīdzinot ar Islandes ekonomikas kopējo apjomu, proporcionāli izrādījās lielākie pasaules vēsturē. Tas radīja milzu problēmas tik mazai ekonomikai, kāda ir Islande, un izraisīja nepieciešamību izmantot starptautisko palīdzību. Tagad varu godīgi teikt, ka brīžiem no mūsu lēmumiem bija atkarīga valsts turpmākā pastāvēšana un Islandes kā valsts, kuras iedzīvotāji paši izlemj savu likteni, saglabāšana, jo situācija tiešām bija ļoti kritiska.

Es kā finanšu ministrs uzskatīju – Islandes problēmas, tajā skaitā milzīgo budžeta deficītu, iespējams atrisināt, vienīgi apvienojot ieņēmumu palielināšanu ar izdevumu samazināšanu, jo tikai taupības pasākumi – izdevumu samazināšana un nodokļu paaugstināšana –, nav pietiekami ekonomiskajā ziņā. Valdība šādu pieeju atbalstīja, un mēs to nodēvējām par jaukto pieeju. Protams, mums trūka naudas plašiem pasākumiem ekonomikas ātrai atveseļošanai, tādēļ mēs īstenojām mērķtiecīgi orientētus pasākumus inovāciju un attīstības aktivizēšanai, taču arī tie deva būtisku rezultātu.

Ļoti svarīgi, ka ekonomikas atjaunošanas laikā netika izjaukta labklājības valsts, respektīvi, mēs turpinājām atbalstīt mājsaimniecības ar zemiem un arī vidējiem ienākumiem, nodokļus palielinot galvenokārt iedzīvotājiem ar augstākiem ienākumiem. Tas bija ne tikai sociāli taisnīgs, bet arī ekonomiski efektīvs solis, jo saglabāja iedzīvotāju pirktspēju. Sociālo izdevumu ziņā Islande gan atgriezās 2005.–2006. gada līmenī, taču jāņem vērā, ka 2007. un 2008. gadā šie izdevumi bija ievērojami paaugstināti un Islandē bija vieni no lielākajiem pasaulē.

Islandes ekonomikas atjaunošanos var saukt par veiksmes stāstu?

Atkarībā no tā, ko izraugās par atskaites punktu. Ja situāciju, kāda tā bija 2009. gada sākumā, tad jā. Valdība spēja samazināt budžeta deficītu no 10–14% 2008.–2009. gadā līdz 1% šogad, mēs panācām, ka Islandes ekonomika nu jau trešo gadu pēc kārtas aug par 2–2,5% gadā, spējām samazināt bezdarba līmeni no 9% līdz mazāk nekā 5%, bet inflāciju – no 18% līdz 4%, un, kā jau minēju, spējām saglabāt labklājības valsti. Visas problēmas, protams, nav atrisinātas, taču Islande atgūstas no krīzes.

Tajā pašā laikā bija iespējams arī vispār izvairīties no katastrofas. Jau ilgi pirms krīzes sākuma brīdināju, ka finanšu sektora deregulācijas sekas būs traģiskas, jo pēc katras ballītes tiek piesūtīts rēķins, kuru kādam nākas samaksāt. Ja finanšu sektorā nebūtu nesamērīgas nosliekšanās neoliberālisma virzienā, krīze varēja nebūt vispār vai vismaz tā būtu ievērojami mazāka. No šāda skatpunkta raugoties – īstais veiksmes stāsts būtu tad, ja laikus tiktu apturētas bīstamās tendences.

Cik liela nozīme ekonomikas atdzimšanā bija Islandes kronai?

Nepārprotami – milzīga. Kronas devalvācija bija viens no stūrakmeņiem ekonomikas atjaunošanā, pateicoties tai, turpināja darbu rūpniecība, ievērojami palielinājās tūrisma industrija. Ja nebūtu iespējas devalvēt kronu, protams, apvienojot ar citiem pasākumiem, atjaunošanās process būtu daudz ilgāks un sāpīgāks. Sava valūta ir ārkārtīgi svarīgs elements jebkurā ekonomikā, ja vien tā tiek prasmīgi izmantota. Es uzsveru – prasmīgi, jo ilgtermiņā nevar regulāri krāt problēmas, bet pēc tam tās tikpat regulāri risināt ar devalvācijas palīdzību.

Islandes vārds ilgu laiku tika saistīts arī ar tā dēvēto Landsbanki starptautiskās struktūrvienības Icesave lietu.

Tā vairākus gadus bija nopietna problēma un iemesls starptautiskā spiediena izdarīšanai uz mūsu valsti, kļūstot par šķērsli vēl straujākas Islandes ekonomikas atveseļošanās ceļā, jo tika kavēta mums nepieciešamo aizdevumu saņemšana. Lielbritānija un Nīderlande ar Eiropas Savienības (ES) atbalstu pieprasīja Islandes valdībai atmaksāt bankrotējušās Landsbanki starptautiskajā struktūrvienībā Icesave Lielbritānijas un Nīderlandes pilsoņu zaudētos noguldījumus, kopumā 3,9 miljardus eiro. Islandē notika ļoti smagas sarunas un divi referendumi, kuros iedzīvotāji skaidri atbalstīja nostāju, ka līdzekļi, kurus abu šo valstu valdības izmaksājušas cietušajiem noguldītājiem no saviem budžetiem, izmaksājami nevis no mūsu nodokļu maksātāju naudas, bet gan tikai no restrukturizēto vai faktiski no jauna izveidoto banku līdzekļiem.

Tādēļ, kad Eiropas Brīvās tirdzniecības asociācijas tiesa šī gada janvārī atzina, ka Islande nav pārkāpusi vienošanās par noguldījumu aizsardzību, to piemeklējušās krīzes dēļ atsakoties izmaksāt kompensācijas, mēs to uzskatījām par lielu uzvaru. Pašlaik darba kārtībā ir, piemēram, parādu refinansēšana, kā arī Islandes starptautiskās reputācijas atgūšana.

Nācies dzirdēt, ka Islandes valdība krīzes laikā sākusi sarunas par iestāšanos ES, lai palielinātu iespējas aizņemties finanšu līdzekļus, lai gan patiesībā par ES dalību nemaz nav domājusi.

Interesants traktējums, nebiju tādu dzirdējis. Patiesībai tas neatbilst. Es teiktu, ka krīzes laikā valdība izskatīja visus iespējamos tālākās attīstības variantus, un sarunas ar Briseli tika sāktas, lai noskaidrotu, kādas ir perspektīvas šajā virzienā, it īpaši tāpēc, ka iepriekš eiroskeptisko islandiešu vidū tobrīd bija pieaudzis atbalsts dalībai ES. Galīgo lēmumu jebkurā gadījumā pieņem vēlētāji, savukārt valdības pienākums ir sniegt pilnīgu priekšstatu par to, kas sagaida Islandi gadījumā, ja tiek izdarīta izvēle par pievienošanos ES.

Tomēr Islandes jaunā, centriski labējā valdība sarunas par iestāšanos ES pārtrauca.

Jā, bet atgādināšu, ka vēl pirms parlamenta vēlēšanām sarunas apturēja iepriekšējā valdība, jo kļuva skaidrs, ka piedāvājums nav Islandei izdevīgs. Vienkāršoti sakot, ja sarunu partneris, respektīvi, ES, atsakās ņemt vērā Islandei ļoti nozīmīgās zvejniecības nozares intereses, kas veido līdz 40% mūsu eksporta, tad sarunas lielā mērā zaudē jēgu, par ko uzskatāmi liecināja arī iedzīvotāju noskaņojums – atbalsts Islandes dalībai ES strauji samazinājās. Protams, jāņem vērā arī priekšvēlēšanu gaisotne, neskaidrā un nestabilā situācija pašā ES, taču galvenais iemesls sarunu apturēšanai un vēlāk pārtraukšanai bija, ka mūsu intereses netiek ņemtas vērā pietiekamā mērā.

Nav tā, ka sarunas par iespējamo dalību ES bija galvenais iemesls, kādēļ kreisās koalīcijas partijas cieta neveiksmi šā gada parlamenta vēlēšanās, par kuru uzvarētājām kļuva partijas, kas ir kategoriskas pretinieces Islandes dalībai ES?

Vismaz kreiso zaļo politiskā spēka gadījumā nē. Atšķirībā no sociāldemokrātiem mēs vienmēr esam bijuši pret Islandes dalību ES, un šī nostāja ne brīdi nav mainījusies. Jā, mūsu parlamentārieši, arī es, atbalstīja sarunu sākšanu ar Briseli par iestāšanos ES, un tas bija ļoti grūts lēmums, taču mēs par labu sarunām izšķīrāmies gan tāpēc, ka bijām par to vienojušies koalīcijas ietvaros, gan tādēļ, lai, kā jau minēju, uzzinātu spēles noteikumus. Turklāt sarunu gaitā bija iespējams atrisināt vairākus Reikjavikas un Briseles attiecību jautājumus, un šāda iespēja bija jāizmanto.

Manuprāt, galvenais iemesls vēlētāju atbalsta kritumam – kreisie zaļie saņēma tikai 11% vēlētāju balsu iepriekšējo 22% vietā, bet atbalsts sociāldemokrātiem nokritās no 29% līdz 13% – bija nepieciešamība pieņemt virkni nepopulāru lēmumu. Ir situācijas, kad politiķiem nav iespējams rīkoties pareizi un atbildīgi, vienlaikus saglabājot popularitāti, un es teiktu, ka mēs zaudējām kauju tieši savas atbildīgās politikas dēļ un arī tāpēc, ka priekšvēlēšanu kampaņas laikā devām tikai atbildīgus un izpildāmus solījumus.

Jāpiebilst – situācija, kad vēlētāji ātri aizmirst samērā nesenus notikumus, dodot priekšroku nevis ilgtspējīgiem risinājumiem, bet gan īstermiņa vēlmēm, ir ļoti daudzu valstu problēma. Rezultātā priekšplānā izvirzās politiķi, kas gatavi šīm vēlmēm izdabāt, seko ekonomiskais burbulis pēc burbuļa un tiek dzīvots no krīzes līdz krīzei. Tajā pašā laikā daudzas krīzes iespējams novērst vēl tapšanas stadijā, tāpat ilgtspējīga politika ļauj izveidot drošības spilvenus kritisku situāciju gadījumiem. Kopumā tas ir ne tikai politiķu, bet lielā mērā vēlētāju atbildības jautājums.

Kā jūs vērtējat tādu konstrukciju kā Ziemeļvalstu savienība?

No juridiskā viedokļa tā ir gandrīz neiespējama. Kaut vai tāpēc, ka daļa Ziemeļvalstu izvēlējušās dalību ES, bet citas nav, tāpat daļa ir NATO dalībvalstis, bet citas atkal nav, Somija ir eirozonas valsts, savukārt pārējās Ziemeļvalstis paturējušas katra savu valūtu. Tajā pašā laikā es teiktu, ka de facto šāda savienība lielā mērā ir noticis fakts, jo mēs esam kaimiņi ar lielu skaitu kopīgu interešu un ļoti ciešu sadarbību tik daudzās jomās, ka pārspējam pat sadarbību starp reģioniem daudzu valstu iekšienē. Lai arī, piemēram, Zviedrija un Somija pēc iestāšanās ES kādu brīdi uz tām Ziemeļvalstīm, kas nebija Savienības dalībvalstis, raudzījās nedaudz augstprātīgi, tā tas bija tikai īsu brīdi, un reģionālā sadarbība atkal kļuva par mūsu kaimiņu prioritāti. Tā ka faktiski šāda konstrukcija pastāv un attīstās, jo vienojošo faktoru mums ir daudz vairāk nekā atšķirīgo.

Latvija šobrīd gatavojas kļūt par eirozonas dalībvalsti. Ko jūs vēlētos ieteikt Latvijai?

Es varu vien ieteikt iepazīties ar Islandes pieredzi krīzes pārvarēšanā. Neuzskatu to par brīnumlīdzekli, kas derīgs visos gadījumos un visām valstīm, tomēr mūsu izmantotā jauktā pieeja nolūkā nosargāt labklājības valsti bija pietiekami efektīva, lai izraisītu vismaz pārdomas.

***

Steingrimurs Johans Sigfusons

Dzimis 1955. gada 4. augustā.

Absolvējis Islandes Universitāti, specialitāte – ģeologs.

Strādājis Islandes finanšu ministra amatā valstij kritiskā posmā – no 2009. gada februāra, kad pēc ārkārtas vēlēšanām tika izveidota kreisās koalīcijas valdība, līdz 2013. gada maijam, kad varas grožus pārņēma labēji centriskā koalīcija.

Islandes parlamenta deputāts kopš 1983. gada. Līdz 1999. gadam pārstāvējis Islandes Tautas aliansi, kopš 1999. gada – Islandes Kreiso zaļo kustību, viens no šīs partijas dibinātājiem, kā arī vadītājs laikā no 1999. gada līdz 2013. gada pirmajai pusei.

Kreiso zaļo kustība – politiskā partija Islandē, dibināta 1999. gadā, kopš dibināšanas pārstāvēta visos Islandes parlamenta sasaukumos. 2013. gada aprīlī notikušajās valsts parlamenta vēlēšanās ieguva septiņas no 63 deputātu vietām altingā (Islandes parlaments). 2009. gadā notikušajās ārkārtas vēlēšanās kreisie zaļie bija ieguvuši 11 vietu altingā.