Ziemeļu Ministru padomes biroja Latvijā direktors Imants Gross pelnīti tiek uzskatīts par vienu no “Ziemeļu puses” idejas tēviem: “Ja mēģinām izsekot, kā radās šī doma, aizmetņus tai var meklēt pirms gadiem pieciem – tolaik mēs sadarbojāmies ar vairākiem Latvijā pazīstamiem šefpavāriem, kuri, pozitīvi ietekmējušies no Ziemeļvalstu kolēģu pieredzes, sāka raisīt sabiedrībā interesi par vietējo produktu vērtību un izmantošanu virtuvē. Ziemeļu virtuvei kā atsevišķam jēdzienam ir, varētu teikt, jauna vēsture – tikai pārdesmit gadus atpakaļ vairāki pavāri sanāca kopā un izloloja savu ideju tiktāl, ka uzrakstīja manifestu par ziemeļu virtuves specifiku, gūstot atbalstu pat valdības līmenī. Jo – izmantot vietējos produktus, kas aug konkrētajā reģionā un sezonā, nozīmē domāt zaļi un ilgtspējīgi, un tas ir ieguldījums kopējā tautsaimniecības attīstībā. Un tā nu arī mums Latvijā, sadarbībā ar pavāriem Kasparu Jansonu, Ēriku Dreibantu un citiem, radās doma par raidījumu televīzijā, kurā varētu atspoguļot vietējās virtuves nozīmību un priekšrocības. Meklējot iespējamos raidījuma veidotājus, mūsu ceļi laimīgā kārtā krustojās ar Vides filmu studijas cilvēkiem, ideja vērtās plašumā un dziļumā, galu galā topot par “Ziemeļu pusi” un nebūt neaprobežojoties ar virtuves lietām vien.”

Pār un ap Baltijas jūru

Lūk, fragments no raidījuma režisora Uģa Oltes vēstījuma par sākuma sākumu, piesakot jaunā raidījuma “Ziemeļu puse” pirmizrādi Latvijas pirmajā kanālā, 2009. gada 6.janvārī: “Lai risinātu pasaku sižetu samezglojumus, senos laikos stāstu varoņi mēdza doties pāri trejdeviņām jūrām. … Mūsdienās dzīves gudrības meklēt tik tālu ir tīrā izšķērdība, sevišķi tad, kad latviešu tautai piespiedu kārtā nākas pārcilāt savu vērtību etalonus. Tādēļ Vides filmu studija sadarbībā ar Ziemeļu Ministru padomes biroju Latvijā un Dānijas Kultūras institūtu piedāvās citus stāstus. Tā nebūs pasaka, tie būs īsti piedzīvojumi. Tajos nepiedalīsies vis trešais tēva dēls, bet gan šarmantais palaidnis Gustavs Terzens un kopā ar viņu meitene, kura ir daudz foršāka par jebkuru pasaku princesi – Marta Selecka. Kopā viņi dosies pāri tikai vienai – Baltijas jūrai, apceļos visas jums zināmās Ziemeļvalstis un raks ziemeļu vērtības, ar kurām vēlāk padalīties arī ar jums.”
Vērtības “Ziemeļu puses” komanda saraka braši un vairākos slāņos, iepazīstinot latviešu skatītājus tuvāk ar dzīvi un tradīcijām ziemeļu zemēs – viņi brauca ar velosipēdiem, nūjoja un slēpoja, nogaršoja un pētīja, apbrīnoja un atklāja, baudīja un stāstīja. Par sudraba ieguvi un lavas dabu, par Nobela Miera prēmiju un par džezu, par jaunākajām tehnoloģijām, arhitektūru un apbrīnojami izturīgajiem sarkanbrūnajiem namiņiem piejūras ciematos, par zaļo dzīvesveidu un dzimumu līdztiesību, un vēl, un vēl…

3 Stops for Serenity from Ziemeļu Puse on Vimeo.

“Kāja durvīs” jeb kā TV skatītāji tika pie Gustava un Martas

Zināms, ka jauna raidījuma veiksmīgai “aiziešanai tautās” nepieciešami vairāki faktori – gan ideja un mērķi, gan režisora un operatora darbs, gan reitingi un vēl, un vēl… Tomēr vienkāršais skatītājs bieži vien raidījuma virtuvē neiedziļinās, bet, ko viņš pamana gan – tas ir raidījuma vadītājs un viņa spēja ieinteresēt. Un “Ziemeļu puses” pārītis Gustavs un Marta cilvēkiem patika! Stāsta Gustavs Terzens: “Mans ceļš uz šo raidījumu bija liktenīgs un likumsakarīgs – jau iepriekš biju saistīts ar Vides filmu studiju raidījumā “Vides fakti”, bet, kad uzzināju par šo projektu, sapratu, ka man tur jātiek! Biju taču absolvējis Ziemeļvalstu ģimnāziju, biju devies interesantos apmaiņas braucienos, mācījies dāņu valodu, mani ļoti vilināja ziemeļi! Biju gatavs pierādīt, ka tikai man un vienīgi man ir jākļūst par “Ziemeļu puses” vadītāju! Kā saka, biju gatavs likt kāju durvīs, pirms tās aizveras, un izturēju konkursu uz kāroto vietu.”
Un kā Gustavs dabūja pārī Martu? Uz raidījuma vadītājas vietu pretendēja vairāk par pussimtu meiteņu, un sākotnēji tika izvēlēta cita. Tomēr notika tā, kā bija jānotiek, raidījuma veidotāju noskatītā meitene pieņēma citu dzīves izaicinājumu, un kādā jaukā dienā iezvanījās Martas Seleckas telefons, aicinot uz raidījuma vadītājas vietu. Kā saka Marta pati – un tā mēs ar Gustavu sākām konfliktēt: “Mēs viens otru pazinām tik vien kā – “tā meiča no Zelta zivtiņas” un “džeks no Elvi reklāmas”… Pirmo reizi, kad tikāmies, mūs uzreiz izrāva laukā bildēties, un bija jātēlo saticīgs, draudzīgs pāris (tādi draugi, kādi esam tagad!), bez iespējas pieslīpēties.” Tiešām? Skatoties uz “Ziemeļu puses” komandu tagad, nevar nepamanīt viņu sasvstarpējo labo saprašanos, arī no pusvārda un pussmaidiņa. Gustavs: “Kā tad! Par spīti tam, ka sākumā gāja grūti, mēs esam kļuvuši par lieliem draugiem! Bet bijušas arī epizodes, vairāk gan aizkadrā, kad mēs, viens vai otrs dusmīgi iecirtāmies, pagriezām muguru un – es eju prom! Un te parādījās Uģa Oltes profesionālais piegājiens, kad viņš saprata – tā, tagad jāupurē ziemeļi, lai sakārtotu cilvēcisko. Un tā mēs pamazām izaugām un saaugām.”

"Ultimatīvais raidījuma vadītājs ir tas, kurš ir gan Marta gan Gustavs. Mēs neesam androīdi, bet 4. sezonu strādājot saprotam, ka kopīgo lietu kļūst vairāk un vairāk. Tāpēc, sēžot viesnīcas istabiņā Trollhettenā, Zviedrijā, ļāvāmies radoši tehniskai etīdei par abu vadītāju izskata blendi. Un nebija tā, ka gluži skumīgi vērāmies tajā, ko režisors Uģis un operators Juris sastrādāja ar vienkāršiem telefonkameras uzņēmumiem. Drīzāk jau sākām bīties tā, ka līdzība kļūst patiesi redzama."

Raidījuma mērķi un režisora pārliecība
Raidījuma mērķis bija iepapzīstināt latviešu auditoriju ar ziemeļu dzīvesstilu, vērtībām un domāšanas veidu. Imants Gross stāsta, ka no Ziemeļu Ministru padomes biroja nekādi uzstādījumi un noteikumi par to, kam tieši jāparādās raidījumā, nav bijuši: “Mums šķita svarīgi, ka raidījuma veidotāji darbojas neatkarīgi un rāda galaproduktu, kā viņi to redz. Vienojāmies, ka raidījums būs par dzīvi, vērtībām un pieredzi dažādās jomās Ziemeļvalstīs. Vienīgais, par ko mazliet diskutējām – ja, piemēram, raidījumā “Vides fakti” viņi bieži vien nonāca ļoti eksotiskās vietās, daudz runājot par dabu (kas neapšaubāmi ir ļoti svarīgi jautājumi), šoreiz ierosinājām sākt nevis, piemēram, ar Grenlandi vai Īslandi, bet ar pilsētas vidi. Jo Ziemeļvalstīs ir visādā ziņā ļoti spēcīgas galvaspilsētas, kurās notiek daudz interesanta, kas dzen attīstību uz priekšu un notur to. Piemēram, kā panākts, ka cilvēku apziņā nogruntējies “vajag dzīvot taupīgi, tālredzīgi un saudzējot dabas resursus”, kā sabiedrība to saprot un kā savukārt valdība atbalsta industrijas, kas nodarbojas ar zaļajiem risinājumiem. Galu galā jāsaka, ka Vides filmu sudija visu ļoti labi izlīdzsvaroja, parādot gan vienu, gan otru, gan vēl citu pusi.”

Komandas kodols - raidījuma vadītāji Marta Selecka, Gustavs Terzens, režisors Uģis Olte un operators Juris Zemītis.

Kādi ir Vides filmu studijas darbības principi un stūrakmeņi? “Ziemeļu puses” mājaslapā skatītāju komentāri slavē režisora skatījumu, operatora darbu, izvēlēto mūziku. Režisors Uģis Olte skaidro: “Ir televīzijas “valoda” un ir kino “valoda”, kas vairāk orientēta uz attēlu, mūziku un noskaņu, nevis tiešu, nepastarpinātu vēstījumu. Mēs Vides filmu studijā kino valodu cenšamies turēt godā arī TV raidījuma formāta ietvaros – lai nevis paviršs filmējums nosedz rūpīgi uzrakstītu aizkadra tekstu, bet gan lai dominē tiešais skatījums, ko var noķert kadrā tieši tagad! Dokumentālajā kino man patīk tieši tas, ka ir iespēja parādīt to īsto un dzīvo tieši tajā brīdī, kad tas IR.
Tas, ka mums netika doti nekādi konkrēti uzdevumi, kas noteikti būtu raidījumā jāatspoguļo, ļoti “atbrīvoja rokas” – paldies Ziemeļu Ministru padomes birojam Latvijā un Dānijas Kultūras institūta direktoram Simonam Holmbergam par palīdzību un uzticību! Plānojot sērijas un izvēloties tēmas, gan ņēmām vērā Imanta Grosa kunga ieteikumu, sākumā nemetoties uz tālāko ziemeļu nostūri, bet parādot urbāno vidi. Protams, tas savā ziņā ir grūtāk – aizraut un ieinteresēt cilvēkus nevis ar dabas brīnumiem, bet gan parādīt citas lietas un vērtības: ka Ziemeļvalstis ir labi pārvaldītas, ka liela nozīme ir sociālajai videi utt. Centāmies, lai raidījumu ritumā parādās dažādība – kultūra un māksla, tehnoloģijas un zinātne, cilvēku dzīvesstils un paražas, ražošana un profesijas, dzimumu vienlīdzība, vide un ekoloģija.”

Marta atzinīgi novērtē neuzbāzīgos, laipnos un draudzīgos Norvēģijas elektromobīļu fanus, kas zin, ko dara, un deg par savu lietu.

“Šeit un tagad” veiksmīgā pozīcija
Daudziem skatītājiem patika tieši tas, ka raidījuma vadītāji Gustavs un Marta nevis sēdēja studijā vai stāstīja par piedzīvoto “pēc tam”, bet gan piedzīvoja visu tieši šeit un tagad – kāpa aukstā ūdenī un sēdēja karstā saunā, līda dziļi pazemē un drosmīgi stāvēja pretim sniegputenim, pētīja nelikumības lašu zvejā un nogaršoja pūdētās zivis tiešajā kadrā. “Man negribējās taisīt raidījumu pēc klasiskiem uzbūves elementiem: ka žurnālists visu JAU ZINA un skatītājiem tikai atstāsta, ka vadītājs runā ar intervējamo personu no vienādām pozīcijām (es jau zinu, kas tas ir, bet nu, pastāstiet labāk pats!), ka ir aizkadrs un viss jau iepriekš sataisīts un …garlaicīgs. Lai mūsu ideja labāk realizētos, sapratām arī, ka jāievieš vadītāju pāris, kuri turklāt strādā nevis “mēs skatītājiem”, bet gan savstarpēji. Un vēl bija vēlams, lai raidījuma vadītāji būtu nevis ļoti zinoši izpētāmajos jautājumos, bet gan zinātkāri tos izpētīt un uzzināt. Gods kam gods, bet Marta un Gustavs bija “iekšā” notikumos!” stāsta Uģis Olte.
Sākotnēji gan pašiem šķitis, ka īsti labi vēl nav – īpaši pēc pirmajām sērijām paškritikas neesot trūcis. Piemēram, nu jau vēsturē iegājusi Gustava slavenā frāze, ko viņš drūmi izteicis pēc pirmās sērijas noskatīšanās: “Nu, ziniet, turpmāk šitā luņošana vairs neies cauri!” Kā zināms, deva veselīgas paškritikas ir labs rādītājs, un “Ziemeļu puses” komanda atzīst, ka progress bijis jūtams – īpaši pēc kāda laika, noskatoties un vērtējot padarīto kopumā.
Uģis: “Mēs arī ātri iemācījāmies attiekties no liekiem izgājieniem un izdevumiem – ja pirmajā braucienā aizspērāmies sešatā, kas attiecīgi nozīmēja īrēt busiņu, trīs divvietīgas istabas hostelī utt., tad jau nākamajā reizē sarucinājām mūsu kompāniju līdz četrotnei – Marta, Gustavs, operators Juris Zemītis un es. Attiecīgi vieglais auto, paši stūrējām, paši plānojām, kur un kā doties. Šādus tādus kontaktus palīdzēja nodibināt vēstniecības, daudz palīdzēja mūsu resīrčers un interneta resursu pārzinātājs Guntars Graiksts, savukārt mūsu menedžere Aija salika kopā maršrutu ar padomiem, kā kur ērtāk nokļūt, kā lētāk un labāk. Šķiet, skatītājiem patika, ka mēs neskatījām visu no drošās un skaistās puses, bet gan, piemēram, Īslandē, kas ir gana eksotiska un dārga vieta, ar pavecāku Fordiņu bez ziemas riepām braucam augšā ledājā, kur neviens normāls tūrists bez kārtīga džipa ij nedomā doties!”

Raidījuma komanda Īslandē. Producents Uldis Cekulis, raidījuma vadītāji Marta un Gustavs, izpildproducente Aija Bērziņa un režisors Uģis Olte.

Gustavs: “Jā, neesam nekādi mīkstpēdiņi! Mēs varējām gulēt arī mašīnā, un mīnusos, tas ir pārbaudīts!”
Marta: “Un es, ziniet, braucienos pārtapu no Martas par Mārtiņu. Man bija JĀKĻŪST par Mārtiņu, par savējo čomu, sievišķīgo Martu atstājot mājās. Nu, nē jau nē, Marta arī brauca līdzi, tikai reizēm es viņu nokušināju – lai labāk tagad nāk Mārtiņš un šoferē, nekādas pinkšķēšanas! Sākumā jau man grūti gāja, Gustavs kritizēja un vakaros atprasīja angļu valodas vārdiņus (smejas). Bet tas mani nesalauza, es izturēju un beigās vēl izdomāju, ka nekā nevaru stāties viņam pretī kā tikai ar diplomu. Tā es beidzot pabeidzu Kultūras akadēmiju un drīz man būs arī maģistra grāds žurnālistikā!”

Gustavs: “Marta ir ļoti centīga, viņa ir malacis! Un nu viņa jau ir izaugusi no nepieciešamības pārtapt Mārtiņā (sirsnīgi smaida).”
Marta: “Bet – ko es sapratu savos raidījuma grūtajos brīžos? Ka cilvēkiem patīk arī mana vienkāršā, reizēm naivā pieeja – ka reizēm esmu “kā no plaukta”! Tas taču ir cilvēcīgi!”
Gustavs: “Jā, tas ir šarmanti un cilvēcīgi…(smejas)”
Uģis: “… un tas ir tik sievišķīgi (arī smejas)!”
Gustavs: “… un tik vīrišķīgi ir paskaidrot, ja meitene kaut ko nesaprot, vai ne? Bet, ja nopietni, man liekas, ka raidījuma vadītājam tiešām nevajag būt superstāram. Ja viņš ir tāds baltā uzvalkā un nepieejams, tas rada sienu starp starp viņu un skatītājiem.”
Uģis: “Kaut kā mēs ar savu sadzīvisko skatu un pieeju arī paņēmām intervējamos cilvēkus, nesastīvinājām viņus ar milzīgu kameru un gatavošanos filmēšanai, tāpēc šķiet, ka viņi mums labprāt atvērās. Kaut gan mūs pirms tam biedēja, ka ziemeļnieki ir vēsi, atturīgi un kādi tik vēl ne, mēs palikām pie sava, un tiešām – viss bija lieliski! Es ticu tam, ka informāciju, īpaši sarežģītu, ir daudz vieglāk ielaist cilvēku apziņā, ja to saprātīgi dozē un pasniedz, uzsēdinot uz tīkamām sajūtām. Tad viss arī labāk nosēžas un paliek atmiņā.”

Ziemeļu vērtības pašu skatījumā
Runājot par to, kādi ir ziemeļnieki un viņu vērtības, raidījuma veidotāji ir līdzīgās domās: “Skaidrs, ka viņi mums ir solīti priekšā, un galvenokārt – sabiedrības brieduma ziņā. Ir sajūta, ka viņi ir piedzīvojuši nepatikšanas, uzvarējuši tās un negrib piedzīvot atkal. Ziemeļu ļaudīm piemīt laba pašsaglabāšanās spēja, tāds dabisks “protekcionisms”. Viņi labprāt dalās savā gudrībā, bet sevi neatdod un neapdala, vienalga, vai runa ir par zināšanām, vai materiālām vērtībām. Bet kopumā sabiedrībā ir jūtams viņu “lāgom” princips – dzīvot tā, lai visiem gana. Jo, ja tev būs labi, arī man būs labi.”
Kuras vietas un piedzīvotais pašiem patika vislabāk?
Uģis: “Man patīk Īslande – es parasti, lidojot lidmašīnās, vēlos, kaut notiktu piespiedu nosēšanās Īslandē (smejas)…Tur ir tik … patīkami daudz brīvas vietas – gan acij, gan prātam, gan fiziski starp cilvēkiem.”
Marta: Man viss patika, arī pa veikaliem pastaigāt! Bet nopietni – noteikti tās bija Fēru salas, pilnīgi cita pasaule, noslēpumaina un pārsteidzoša. Iedomājieties, pat meitene lidostā nezināja, kur tādas salas atrodas! Tur nebija pierastā laika rituma, cilvēki nezināja, cik ir pulkstenis un tas viņus arī neinteresēja… Mēs trīs dienas nevarējām noskaidrot, cik īsti ir pareizs laiks! Vietējos tas nesatrauca – tak paspēs visur tāpat, un, ja nepaspēs, neko jau nenokavēs…
Gustavs: Jā, un laikapstākļu maiņas tur bija pārsteidzošas – zibens, saule, sniegputenis, varavīksne, vējš, viss mainās! Bet, ja es kopumā izfiltrēju visu šajās 4 sezonās piedzīvoto un man jāpasaka “sausais atlikums”, kas vislabāk patika, tad laikam tā sajūa, kas mani tur bieži vien piemeklēja – man ir brīnišķīga iespēja te vienkārši būt, pastāvēt un paskatīties, kā dzīve notiek. Tāda rāma atziņa, kas ir dziļāka un būtiskāka, nekā izklausās.”

Raidījuma komanda Fēru salās, kur laikapstākļu maiņas bija pārsteidzošas – zibens, saule, sniegputenis, varavīksne, vējš...

Turpinājums būs? Jābūt!
Tā kā plauktā stāv vēl neparādītas 9 sērijas, jautājums par iespējamo turpinājumu ir vietā! Arī “Ziemeļu puses” radošā komanda ir sparīga un optimistiska: “Turpinājumam jābūt, jo ir pārāk daudz un labas iestrādes.”
Gustavs: “Jau spriedām, ka starpsezonu pārtraukumi mums nākuši par labu – tie neļāva ieslīgt rutīnā, bet gan sniedza iespēju paskatīties uz padarīto it kā no malas, saprast, ko un kā vajadzētu darīt turpmāk.”
Uģis: “Vēl mums plauktā stāv safilmēts materiāls ar saukli – kā lai ietaupa līdzekļus? Sapratām, ka āķis uz ziemeļiem ir lūpā, un izdomājām, ka jābrauc jaunos piedzīvojumos arī ārpus projekta oficiālajiem ietvariem. Tā kā mēs esam maz, līdzi ņēmām fanu pulciņu, kuri piedalījās ar nelielu dalības maksu, kas savukārt līdzēja segt brauciena izmaksas. Viss ir iespējams, par spīti tam, ka sākumā jau nemaz nebija, ar ko braukt… Beigās mēs Liepājā izcēlām brīnišķīgu burinieku ar visu kapteini. Un, par spīti tam, ka mēs gandrīz visi tur pūtām pār bortu, plāns ir šo tradīciju turpināt! Lai parādītu “Ziemeļu puses” turpinājumu, lielākās izmaksas jau nesastāda filmēšana, bet gan materiāla sagatavošana “līdz rādīšanas formātam”. Bet – esam optimisti!”
Gustavs: “Turklāt pamatoti. Mums liels prieks un lepnums, ka “Ziemeļu pusi” jau gandrīz pusgadu skatās arī Lietuvā – tas vispār ir pirmais gadījums, kad latviešu oriģinālraidījums ir nopirkts un tiek rādīts visā pilnībā, turklāt ar ļoti labiem reitingiem un atsauksmēm.”

Tālākai rūpīgai izpētei www.ziemelupuse.lv