Publiskajam sektoram ir jāuzņemas iniciatora loma ar attiecīgiem iepirkumiem un atbalsta politiku, lai nacionālā mēroga koka būvniecība spētu attīstīt savu potenciālu, pieredzē dalās Zviedrijas Koka būvniecības padomes izpilddirektore Suzanne Rudenstama. Rīgā viņa viesojās Ziemeļvalstu biroja un partneru rīkotā seminārā par koka arhitektūras vēsturi un nākotni Ziemeļvalstu un Baltijas reģionā.
Kā ir organizēta jūsu padome?
To finansē Zviedrijas Kokrūpniecības federācija un Koka mēbeļu ražotāju federācija – būtībā kompānijas. Mūsu mērķis ir vienkāršs – vairot koka izmantošanu būvniecībā. Tas tiek panākts dažādi. Primāra ir informēšana, tāpēc strādājam ar Zviedrijas pašvaldībām, lai veidotu zināšanās balstītu tīklojumu, kurā notiek pieredzes apmaiņa un ātrāka piekļuve praktiskām būvniecības zināšanām.
Cits darbības virziens ir lobēšana, lai virzītu politiskos un rīcībpolitikas jautājumus, kam ir jābūt skaidriem un noteiktiem gan nacionālā, gan pašvaldību līmenī. Šī ir liela mūsu darbības daļa. Vēl mēs nosakām pētniecības intereses, kas ir jāattīsta tālāk pētniecības un attīstības (P&A) procesā. To gan mēs nedarām paši. Padome ir tīri tīklošanas organizācija ar nelielu darbinieku skaitu, un P&A sadarbojamies ar pētniecības institūtiem un nozari.
Tas kopumā izklausās pēc klastera darbības.
Tas ir ļoti nacionāla mēroga klasteris. Ir arī spēcīgi Zviedrijas klasteri, ar kuriem sadarbojamies. Mēs vairāk esam iespēju radītāji, kas ir iesaistīti dažādu risinājumu veidošanā.
Kā jūs nonācāt pie šādas padomes nepieciešamības?
Padomi dibināja 2005. gadā, un pamatā bija valdības iniciatīva – nacionālā koka būvniecības stratēģija.
Zinot Zviedriju, tāds bija mans minējums – ka tur pamatā kaut kur ir jābūt valdībai.
Tā arī ir. Valdība bija iniciatore un veica sākotnējo ieguldījumu uz trīs gadiem. Mērķis bija šādu iniciatīvu palaist un nostādīt uz savām kājām. Pirms mēs 1995.gadā iestājāmies ES, koka daudzstāvu mājas Zviedrijā bija aizliegtas. Tai laikā mums nebija materiālos balstīti, bet gan funkcijās balstīti būvniecības standarti. Tas nozīmē, ka neatkarīgi no lietotā materiāla tam ir jāatbilst, piemēram, tai pašai pretestībai – vai tas ir betons, tērauds vai koks. Kad būvniecības normatīvi mainījās, nekas pats no sevis nenotika, jo nebija zināšanu, piemēram, par daudzstāvu koka ēku būvniecību. Zviedrijā gandrīz visas privātmājas tradicionāli ir no koka – kādi 90%. Izņemot valsts pašā dienvidu daļā Skonē, kur ir spēcīgas dāņu tradīcijas, – viņi savas mājas būvē no ķieģeļiem. Taču Zviedrijas valdība gribēja, lai attīstās koka būvniecība.
Kāpēc?
Svarīgākais iemesls bija uzlabot būvniecības sektora kompetenci. Mums bija četras ļoti lielas būvniecības kompānijas, bet to koka būvniecības kompetence bija ierobežota. Valdība gribēja to novērst. Otrs iemesls ir mūsu dabiskās priekšrocības, jo mums ir ļoti lieli mežu un kokmateriālu resursi. Mērķis bija izmantot šo resursu efektīvāk. Pavisam nedaudz kā trešais iemesls bija arī vides politika. Tagad ekoloģija ir lielais jautājums, bet tolaik tā vēl nebija. Lai stratēģija varētu tikt īstenota un lai valdībai būtu attiecīgs sadarbības partneris, industrija pati nodibināja mūsu Koka būvniecības padomi, ko pirmos gadus finansēja valdība.
Kā gadu gaitā ir mainījušies jūsu mērķi un izaicinājumi?
Sākumā lielais jautājums bija tehniskie procesi un noteikumi, kas ir jāpieņem koka būvniecības procesa industrializācijai. Tie bija jautājumi un risinājumu atrašana par koka būvju akustiku un skaņu caurlaidību un, protams, par ugunsdrošību, kā arī par mitruma izturību, formas noturību un izturību pret vibrācijām. Koks ir ļoti viegls un attiecīgi arī jutīgāks pret vibrācijām un skaņu. Sākotnēji bija liela attīstība šo tehniku un būvniecības procesa atstrādāšanā.
Jādomā, ka šai procesā radās arī inovācijas.
Protams. Tās bija divējādas – gan tādas, ko lietoja visā kokrūpniecības industrijā, gan atsevišķu kompāniju patentētas inovācijas. Kritiskākās inovācijas, starp kurām pirmām kārtām bija atklājumi ugunsdrošībā, bija kopējas, un tajās dalījās visa industrija. Šīs kritiskās inovācijas tika radītas pētniecības institūtā, kas mūsdienās ir Zviedrijas pētniecības institūts (RISE), un virknē universitāšu. Tehnisko problēmu risināšana bija viena šīs stratēģijas puse, bet otra bija informācija un izglītošana, lai būvnieki un attīstītāji uzticētos koka būvniecības sistēmām. Bija svarīgi panākt uzticību pircēju pusē. Tāpēc industrijas formēšanās stadijā informācijai bija milzīga nozīme – pirmie pilotprojekti, informācija par tiem un spiediens uz gūtās pieredzes izplatību. Sevišķi nozīmīgi bija publiskā sektora attīstītāji, piemēram, pašvaldības.
To es vēlējos jautāt – kurš ir koka būvniecības pionieris, jo jādomā, ka privātais sektors ir piesardzīgāks, un precedenti ir jārada publiskajam sektoram.
Tieši tā. Privātie attīstītāji ir ļoti piesardzīgi pret risku, un tā tam arī ir jābūt, tāpēc publiskais sektors sākumā uzņēmās vadību. Tas notika sevišķi tajos reģionos, kuros kokrūpniecība ir spēcīga. Tas ir loģiski, jo koks Zviedrijai ir dabisks materiāls, un mūsu interesēs ir to izmantot pēc iespējas dažādos veidos, jo tas ir viegli pieejams. Šeit gan jāsaka, ka bija ļoti grūti cīnīties ar cementa industriju. Tas prasīja mērķtiecīgu mācīšanos, lai būvniecības sektoru pavērstu uz jaunu materiālu izmantošanu, un tas bija tiešām grūti.
Būtiska tātad bija valdības izvēle?
Jā, lai gan Zviedrijas valdība varētu šai sakarā darīt vairāk. Mūsu valdība ir liels būvnieks – skolas, slimnīcas un daudzas dzīvokļu mājas ir tās ziņā, tāpēc koka būvniecībā tā varētu darīt daudz vairāk. Tomēr tas ir pakāpenisks process soli pa solim, un vispārīgi es domāju, ka attīstība ir bijusi laba. Un pat ātra, jo tas tomēr ir noticis kopš 2005. gada. Pēdējos gados Zviedrijas būvniecības attīstība ir ļoti strauja, bet industrijas jauda ir kļuvusi par šīs attīstības sašaurinājumu un kavēkli. Tāpēc patlaban notiek apjomīgas investīcijas, privātās kompānijas jaudas celšanā investē miljardiem kronu. Tiek lēsts, ka piecu gadu laikā trīskāršosim tieši Zviedrijas koka būvniecības jaudu un attiecīgi vairosies arī mūsu tirgus daļa.
Tas ir arī izaicinājums – īsā laikā trīskāršot jaudu un plānot šādas investīcijas.
Jā, bet pieprasījums ir ļoti liels. Pēdējos gados mēs koka būvniecību attīstījām galvenokārt premium segmentā ar dārgiem projektiem. Tie ir dārgi daudzdzīvokļu nami, bet neesam būvējuši lētākas un iedzīvotājiem pieejamākas, piemēram, pašvaldību dzīvokļu mājas, kas arī ir ļoti nepieciešamas. Šai segmentā pašlaik notiek mūsu būvnieku ieiešana – vienkāršos īres dzīvokļos, nevis tikai dārgos dzīvokļu projektos kaut kur Stokholmas vai Gēteborgas centrā.
Tā mūsu koka būvniekiem ir liela iespēja, jo procesi ir ļoti industrializēti un gandrīz viss jaunajai mājai tiek saražots jau rūpnīcā. Tā ir ļoti efektīva LEAN tipa ražošana, kas nozīmē, ka tieši koka būvnieki šādos projektos ir ļoti konkurētspējīgi.
Cik liela daļa no jūsu koka būvniecības orientējas arī uz eksportu?
Patlaban fokuss ir tikai pašmāju tirgus. Tomēr es domāju, ka līdz ar kapacitātes audzēšanu sāksim skatīties arī uz eksportu. Dabiski tam būtu notikt tuvējā reģionā – Ziemeļvalstīs, Baltijā, Vācijas ziemeļos, varbūt Nīderlandē, kā arī Lielbritānijā. Arī Polijā. Es domāju, ka šis areāls mums izveidosies par dabisku vienoto koka būvniecības tirgu, kas nozīmēs iepriekš sagatavotus būvniecības elementus. Tas būs ļoti interesanti un arī par labu konkurencei būvniecībā un tās attīstībai.
Trīskāršot ražošanas jaudas ir pamatīga investīciju plānošana. Kāda šai procesā ir publiskā sektora loma? Vai notiek lieli publiskie iepirkumi?
Nē. Par to gan daudz tiek runāts, un publiskajam sektoram tiešām patīk koka ēkas, jo tās ir risinājums valdības vides politikas mērķiem. Tāpat koka būvniecība nozīmē jaunas darbavietas viscaur valstī, ne tikai tur, kur notiek reālā būvniecība. No valdības viedokļa, koka būvniecība tāpēc ir perfekts risinājums.
Jūs teicāt, ka pašvaldību publiskie iepirkumi ir reģionos ar izteiktu kokrūpniecību. Tas izklausās pēc bioekonomikas.
Tā tas arī ir, un šī ir bioekonomikas stratēģijas daļa. Tāpēc strādājam pie tā, lai koka būvniecība tiktu tajā integrēta.
Atgriežoties pie aktualitāšu tēmas, sākumā tās tātad vairāk bija saistībā ar standartiem, tehnoloģijām un industrializāciju. Kādas tās ir tagad?
Kokapstrādē pastāvīgi notiek P&A, un jauni procesi un materiāli aizvien ir dienaskārtībā. Tāpat aizvien svarīga ir informēšana, jo koka būvniecībā ir aizvien vairāk jaunpienācēju un tiem ir nepieciešama informācija. Svarīga attīstība ir tīkla veidošana starp pašvaldībām, lai tās koka būvniecības jautājumos varētu sadarboties savā starpā. Ja viena pilsēta sāk kaut ko būvēt no koka, lai tā var pajautāt citai, kur tas jau ir noticis. Tāpēc piedalāmies tam domātā organizācijā, kas apmāca attīstītājus un būvniekus.
Cita svarīga aktualitāte ir kārtaini līmētie kokmateriāli (cross-laminated timber; CLT). Pateicoties CLT, ir iespēja būvēt daudz augstākas ēkas un arī plašākas jeb ar daudz garākām nesošajām konstrukcijām. CLT ir ļoti noderīgi komerciālajām platībām un biroju telpām.
Arī to es gribēju teikt – ka industrijas attīstības gaitā taču rodas arī jauni produkti un «koks» patiesībā nozīmē ļoti daudz ko.
Tieši tā. Koks mūsdienās ir jau ļoti izsmalcināts materiāls, kas nozīmē ļoti daudz ko, ne tikai vienkārši koka gabalu. Tās ir dažādas būvniecības sistēmas. Konkrēti CLT patlaban Zviedrijā notiek investīcijas, un ir uzbūvētas vairākas rūpnīcas. Pats CLT tika izveidots Grācas universitātē Austrijā, un bez austriešiem to jau ir pārņēmuši vācieši, šveicieši un arī mēs. Interese par to ir visā pasaulē.
Kādi ir jūsu pašu starptautiskie panākumi, ja jūs neeksportējat?
Zviedru koka būvniecības kompānijas tiek atzītas par pasaules klases piemēriem, un mūsu rūpnīcās pieredzes apmaiņā viesojas no visas pasaules. Būvniecības industrializācija ir mūsu spēcīgā puse.
Ja valdība ir atturīga ar lieliem publiskajiem iepirkumiem, vai nozares straujā izaugsme patlaban notiek tīri privātajā tirgū?
Valdībai un pašvaldībām noteikti ir sava loma, un tās savus būvniecības darbus plāno piecu līdz desmit gadu robežās. Taču nozare tiešām uzticas privātajiem tirgus spēlētājiem, ka tie nodrošinās koka būvniecības pieprasījumu mājokļu tirgū. Protams, paralēli tiek būvētas arī vairākas publiskā sektora ēkas. Mans viedoklis ir, ka valdībai vajadzētu izteiktāk izvēlēties būvniecībai koku vai vismaz vairāk iesaistīt koka būvniekus iepirkumu konkursos un konkurencē, jo koks ir ļoti konkurētspējīgs būvniecības materiāls. Taču sapratnei par to ir vajadzīga plašāka zināšanu izplatība un dalīšanās pieredzē, un būvniecības industrijai ir jāmācās par koka sistēmu pielietojumu. Tam noderīga būtu lielāka iniciatīva no valdības. Tās ambīcijas ir Zviedriju padarīt par pirmo oglekļa izmešu neitrālo labklājības valsti pasaulē, kā arī ļoti stingrs mērķis ir ievērot Parīzes COP21 vienošanos. Ja reiz tā, tad ir jāliek pie saviem vārdiem klāt arī darbi, un koka būvniecība ir acīmredzams risinājums, jo būvniecība kā sektors patlaban ir atbildīga par 40% no visiem oglekļa izmešiem.
Kāda ir loģika tam, ka privātais sektors patlaban ir jūsu koka būvniecības attīstības dzinulis?
Ātrums. Un augsts konstrukciju iepriekšējas sagatavošanas līmenis. Ja jūs būvējat pilsētā, kur blakus dzīvo cilvēki un kur ir satiksme, viens no lielākajiem izaicinājumiem ir to visu netraucēt ar būvniecības procesu. Gatavi elementi ir risinājums, un koka būvniecībā šādu elementu ir ļoti daudz. Manuprāt, tā ir pilsētu būvniecības nākotne. Londonas austrumu daļā bija milzīgs projekts, tika veikti aprēķini par tam nepieciešamo transporta plūsmu, kas piegādās materiālus. Ja tā būve būtu no betona, tas nozīmētu 700 smago mašīnu iesaisti. Tā kā tas projekts beigās bija koka būvniecība, tad iesaistīto mašīnu skaits bija 93. Tā ir milzu atšķirība, jo koksne ir viegla un to var ergonomiski savietot vienā kravā. Turpretī, ja vedat dzelzsbetona konstrukcijas, vienā kravā tās būs viena vai divas. Tāpēc urbanizācija ir viens no lielākajiem koka būvniecības dzinuļiem. Arī tāpēc, ka pilsētu plānošanā aizvien vairāk būvniecība nozīmē esošo platību paplašināšanu, piemēram, ceļot augstākas konstrukcijas uz jau esošajām, un tur koka vieglums ir ļoti svarīgs. Tāpat koks ir dabiska izvēle, ja būvniecība ir virs metro līnijām vai problemātiskā ģeoloģiskajā vidē.
Urbanizācija kā koka būvniecības dzinulis ir interesants pavērsiens.
Koka būvniecība ir sevišķi piemērota pārplānošanai, lai urbanizācija nenozīmētu tikai nemitīgu pilsētas robežu paplašināšanos. Tas nozīmē efektīvāku zemes un citu resursu izmantošanu un pilsētu centru attīstību. Pilsētas aug ļoti strauji, un veco pilsētu centru uzturēšana ir ļoti jutīgs jautājums. Rīga tam šķiet sevišķi piemērota, jo jums ir saglabājies ļoti daudz seno ēku. Stokholmā tās diemžēl ir nojauktas.
Vai tirgu apgūšanā jūs plānojat tikai jau pieminēto tuvējo reģionu?
Ne tikai. Daudzsološs ir, piemēram, Ķīnas tirgus. Tur loģika ir tāda pati – ļoti strauja urbanizācija, ļoti problemātiska ekoloģija un nepieciešamība mainīt vides politiku. Taču tur nav savu mežu – tie ir izcirsti. Tagad izciršana ir pārtraukta un meži tiek stādīti, bet to izaugšana prasīs desmitiem gadu.
Ķīnieši ir ļoti ieinteresēti koka būvniecībā mums zināmo iemeslu dēļ, jo tur arī ir jābūvē ļoti ātri un ar augstu rūpnieciskās ražošanas daļu gatavās konstrukcijās. Tāpēc viņi jau importē mūsu kokmateriālus, kā arī no Somijas un Krievijas. Tāpat viņiem interesē mūsu industriālā kompetence. Ķīnas tirgus apgūšanā sadarbojamies vairākas valstis – Austrija, Somija, Norvēģija un Zviedrija. Mūsu kopējais pasākums saucas European Wood, un mēs līdz šim esam palīdzējuši Ķīnai izstrādāt viņiem piemērotus koka būvniecības normatīvos aktus. Tas ir noticis ļoti veiksmīgi, un šie normatīvi tiks ieviesti jau šogad. Ķīna ir tik milzīgs tirgus, ka tur ir jāsadarbojas. Zviedrija viena pati tur neko nevar panākt, tāpēc mēs nodibinājām European Wood.
Bez Ķīnas interese par mūsu pieredzi ir arī Indijai. Arī tas ir milzīgs tirgus, un valsts cīnās ar tām pašām urbanizācijas un vides problēmām, kurām risinājumus viņi meklē Eiropā. Tie ir fantastiski skaitļi, bet indieši patlaban plāno uzbūvēt virkni ekoloģisku pilsētu ar 100 miljonu kopējo iedzīvotāju skaitu. Tām ir jābūt vides ziņā ilgtspējīgām pilsētām, un kompetenci tam viņi meklē pie mums. Reģionāli mūsu orientācija spēcīgi saglabājas Lielbritānijas virzienā. Tas ir mums jau nesalīdzināmi saprotamāks tirgus – kā Zviedrija, tikai lielāks. Tas ir arī mūsu kokmateriālu lielākais eksporta tirgus, un britu mājokļu tirgus nākamajos gados noteikti pieaugs, līdzīgi kā tas ir Zviedrijā.