Jaunieši un garīgās veselības veicināšana. Ieskats Latvijas un Islandes pieredzē.

Jauniešu garīgās veselības veicināšanas līdzstrādnieks no Islandes Magnuss Fridriks Gudrunarsons (Magnús Friðrik Guðrúnarson), seminārā “Jaunieši un garīgās veselības veicināšana. Ieskats Latvijas un Islandes pieredzē”. 2019.gada 13.maijs. Uzstāšanās transkripts.

Man ļoti patīk nosaukums šai idejai – būt ekspertam pēc pieredzes. Tas ir daudz jaukāk nekā tikt sauktam par depresīvu puisi. Iesākumā gribu teikt, ka šo runu veidošu ap diviem vārdiem: kontrole un atbildība.

Bet no sākuma gribu jums pastāstīt par vienu notikumu. Tās ir manas atmiņas no 2007. gada. Bija janvāris. Bija vēls, gandrīz pusnakts un es kopā ar pāris dučiem, lietošu vārdu nūģiem, stāvējām ārā pie videospēļu veikala Islandē. Jūs varētu prātot, ko pāris duču nūģu dara ārā aukstā ziemas naktī? Mēs, protams, gaidījām World of Warcraft: The Burning Crusade  pusnakts laišana klajā. Jau divus gadus tas bija bijis mana Ziemassvētku dāvanu saraksta augšgalā, jo tā jau sen bija izziņota. Es atceros, ka gadu pirms tam es gribēju saņemt četras lietas: The World of Warcraft: The Burning Crusade, The World of Warcraft: The Burning Crusade, The World of Warcraft: The Burning Crusade un ūdenspistoli. Un tas nevienu nepārsteidza –datorbērns (computer kid). Man patika spēlēt datorspēles, es ar saviem draugiem runājām par datorspēlēm, tas bija mans galvenais hobijs. Tā nebija problēma, es darīju arī daudz citu lietu. Es spēlēju futbolu, spēlējos ar savu ūdenspistoli, un man ļoti labi gāja skolā. Man skolā gāja tik labi, ka mani piedāvāja pārcelt uz augstāku klasi. Islandes skolas sistēmā pirmās desmit klases ir obligātas, un pēc tam seko mācības vidējās izglītības iestādēs. Man bija iespēja uzsākt mācības vidusskolā gadu ātrāk. Tā kā esmu dzimis decembrī, tad iznāca tā, ka man bija 14 gadu, bet klasesbiedriem — 16. Un mums visiem ir bijis 14 un 16 gadu. Kad man bija 14, es biju ļoti nenobriedis četrpadsmitgadnieks. Iedomājieties — jums ir 16, un ar jums mācās sīkais, kurš vienmēr sēž pirmajā rindā un domā, ka ir ļoti, ļoti gudrs, atbild uz visiem jautājumiem, vienmēr pirmais paceļ roku. Jūs aptuveni varat iztēloties ainu, ko cenšos radīt.

Es nebiju stilīgākais jaunietis skolā. It īpaši tāpēc, ka viss, ko gribēju darīt pēc skolas, bija — iet mājās un spēlēt videospēles. Es negribēju tusēt un pavadīt laiku ar cilvēkiem. Man bija draugi tur [spēlēs – red.]. Pagāja divi gadi, līdz es sapratu, ka es gribu veidot draudzības arī skolā. Es gribēju arī iepazīties ar cilvēkiem, kurus varu satikt un ar kuriem kontaktēties ikdienā, nevis tikai draugus... Internetā, ar kuriem tikai tur varu runāties. Kad bija pagājuši divi gadi un es to aptvēru, man bija 16 —, tik gadu, cik man vajadzētu būt, uzsākot šo skolu. Es sapratu arī to, ka es neuzdrošinos [uzrunāt cilvēkus], man bija bail. Es divus gadus biju pavadījis skolā, rādot sevi kā neveiklu nūģi, kurš ne ar vienu nerunā, un beigu beigās es pats sevi tā sāku redzēt.

Es nolēmu vairs neiet uz skolu. Es sāku vairāk laika pavadīt pie datora, es sāku vēlāk iet gulēt, es sāku izvēlēties palikt tur, kur es kontrolēju situāciju. Un tas savā veidā ir videospēļu pamatā: es visu kontrolēju. Tā ir nopietna bēgšana no realitātes. Es jebkurā laikā varēju atcelt savus lēmumus, jebkurā laikā varēju iziet no neveiksmīgas spēles, varēju mainīt, kas es esmu, ko es daru, un nevienai izvēlei nebija galēju seku. Kad tu pie kaut kā tāda esi pieradis, reālā dzīve kļūst ļoti biedējoša. Ņemsim par piemēru šo semināru. Ja es šobrīd spēlētu videospēli, es varētu salaist visu grīstē, cik vien daudz reižu vēlētos, vienkārši restartējot. Tagad salīdziniet to ar skolu. Salīdziniet to ar vidi, kurā jūtos bezspēcīgs, kurā man šķiet, ka nespēju sazināties, kurā šķiet, ka jebkura mana darbība tiek vērtēta, un jūs drīz vien sapratīsiet, kāpēc pārstāju iet uz skolu.

Tas sākās tā, ka no rītiem es sāku no mājām iziet kopā ar savu māti, apgāju riņķi pa kvartālu un atgriezos mājās. Tā tas notika aptuveni divus mēnešus, pirms viņa to pamanīja, un tad viņa pieņēma lēmumu, kuru, manuprāt, mēs abi vēlāk nožēlojām: viņa izlēma ņemt interneta rūteri līdzi uz darbu, un es uz to reaģēju ne visai labi — es aizbēgu no mājām. Tajā brīdī es pieņēmu lēmumu, kuru es nožēloju, lai gan es nebiju prom ilgi. Bet es pieņēmu lēmumu, ka spēja kontrolēt savu datora lietošanu, iespēja izmantot datoru, kad vien es to vēlējos, man bija svarīgāka par palikšanu ar savu ģimeni. Šis lēmums beigu beigās man norāda uz to nepieciešamību/dziļo vajadzību spēt kontrolēt savu dzīvi, un šis ir brīdis, kad šis vārds parādās/kļūst būtisks. Un tā ir lieta, ko mēs strauji zaudējam, kad ciešam no garīgām problēmām. Ir sajūta, ka lietas zaudē savu kārtību, ka mēs nespējam kontrolēt, ko jūtam un kā reaģējam uz apkārt notiekošo.

Es gāju vairākās citās skolās. Mani izmeta no pirmās, jo es pārstāju iet, tāpēc gāju uz otro skolu, no kuras mani arī izmeta, jo pārstāju iet, un pēdīgi man bija nepieciešamas sešas skolas un deviņi gadi, lai pabeigtu programmu, kas vairumam cilvēku ir trīs gadu izglītības programma vienā skolā. Es izgāju cauri daudzām dažādām sistēmām, kas mēģināja tikt ar šo galā, un neviena tā īsti nederēja, jo neviena nepievērsās manai vajadzībai. Mana vajadzība nebija tikt ārstētam, man nebija nepieciešams saņemt ārstēšanas pakalpojumu vai medikamentus, vai programmu, ko ievērot. Mana vajadzība bija pārņemt/atgūt kontroli pār savu dzīvi. Šeit parādās tas otrs vārds. Tas notika organizācijā ar nosaukumu „Mindpower”(Prāta spēks), kurā es pavadīju daudz laika, — no sākuma izmantojot viņu sniegto palīdzību, kas bija ļoti fokusēta uz pakalpojuma saņēmēju, bet vēlāk arī iesaistoties organizācijas darbībā un braucot uz skolām, izglītojot un veicinot izpratni [par garīgo veselību].

Tur es aptvēru— lai man būtu kontrole pār savu dzīvi, man ir arī jāuzņemas atbildība. Tā ir svarīgākā atziņa, ko es guvu —es esmu atbildīgs par savu labsajūtu. Šī iemesla dēļ es domāju, ka svarīgākā lieta, ko mēs varam iemācīties, svarīgākā lieta, ko es, jauns cilvēks, kuram ir garīgās veselības problēmas, var iemācīties: neviens neuzradīsies, lai mani salabotu. Neviens neieradīsies baltā zirgā, lai mani aizvestu uz labāku dzīvi, ko esmu gaidījis. Tas ir tas, ko dators man ļāva turpināt darīt, ļāva turpināt gaidīt, ļāva garlaikoties un neko tā labā nedarīt. Šīs nepieciešamības pēc kontroles un atbildības dēļ es atradu hobiju, kas ļāva man kontrolēt situāciju un tajā pašā laikā arī būt kopā ar cilvēkiem un uzņemties atbildību. Šis hobijs ir Dungeons and Dragons .

Iedomājieties atšķirību starp atrašanos pagrabstāvā un videospēļu spēlēšanu vienatnē un atrašanos pagrabstāvā kopā ar draugiem, spēlējot lomu spēles. Mēs kopā sēžam ap galdu, kopīgi veidojam stāstu un dalāmies ar pieredzi, iesaistot visus klātesošos. Tas man bija atklājums! Es nevarēju vienkārši iet prom, tam, ko es darīju, bija sekas, lai arī tās bija ierobežotas spēļu pasaulē, kas nav reāla. Man ar tām vajadzēja tikt galā. Tas ir iemesls, kāpēc es joprojām iesaku Dungeons and Dragons kā labāko veidu jauniešiem no datora pievērsties reālajai pasaulei, bet tas nav tas, par ko šodien runāšu.

Es runāšu arī par to, ko es esmu darījis, lai palīdzētu sev, kā arī par to, kā esmu centies palīdzēt citiem Islandē. Tas, kā jau iepriekš minēju, sākās ar „Mindpower”. „Mindpower” sastāvā ir organizācija „Young Minds” (Jaunie prāti). Tā ir jauniešu grupa no „Mindpower”. Tā ir nestrukturēta tikšanās grupa, kurā mēs vienkārši katru dienu sanākam kopā un dalāmies notiekošajā. Mēs ierodamies 8.00, un tur uzturamies lielāko dienas daļu, bet tas ir brīva formāta. Tu tur drīksti ierasties, kad vēlies, būt tur, kad vēlies, un tam nav nepieciešamas nekāda veida diagnozes, tam nav nepieciešams ārsta nosūtījums, tas neprasa neko, izņemot to, ka vēlies tur atrasties.

Man tā bija pirmā iespēja iegūt draugus, ar kuriem man nebija kopīgu hobiju. Tas arī ir ļoti nozīmīgs solis, ja par to padomā. No nūģa, kurš domāja, ka nespēj veidot saikni ar cilvēkiem, kas nav nūģi, nonākt līdz atklāsmei, ka ir daudz dažādu cilvēku, kuri cieš no tām pašām problēmām/vainām, ja arī tās neizjūt tādā pašā veidā. Man nebija ienācis prātā, ka tas, ka skrēju pie datora, bija principā tas pats, kas citiem cilvēkiem ir ēšana vai pat gulēšana. Es zinu daudzus cilvēkus, kuri, atnākot mājās no skolas, iet gulēt, jo miegs ir drošs, vienkāršs, un tur tu kontrolē situāciju.

Darbojoties “Young Minds”, es sāku doties uz skolām, lai dalītos savā pieredzē, veicinātu izpratni par to, ko īsti nozīmē būt depresīvam, ka, ja tu skolā jūties slikti, tas nenozīmē, ka tu esi salaidis grīstē savu dzīvi? Tas var tā būt tādēļ, ka tu ciet no kaut kā vairāk, un tas ir kaut kas, ar ko kaut ko vajadzētu iesākt. Pēc “Mindpower” es piedalījos Ziemeļvalstu labklājības centra (Nordic Welfare Centre) 2017. gada programmā. Es devos uz Oslo, lai piedalītos paneļdiskusijā, kurā dalījos ar savu pieredzi, un tur es iepazinos ar cilvēku, kurš vēlāk piedāvāja kopīgi uzsākt atlabšanas koledžu Islandē. Es nekad iepriekš nebiju dzirdējis par tādu lietu un nezinu, cik no jums par to ir dzirdējuši, tāpēc pastāstīšu. Atlabšanas koledžas idejas sākums meklējams Lielbritānijā, tā ir uz izglītību centrēta atlabšanas programma depresijas un citu psihisko saslimšanu/garīgo slimību skartajiem. Tā nav ārstēšana, tā nav terapija, tā ir vienkārša klase, bet ne kā skolā, tās ir drīzāk dzīves prasmes, drīzāk filozofija, dalīšanās savā slimības un depresijas. Katrā klasē ir divi eksperti. Mums ir eksperts, kurš tāds ir izglītības dēļ, un eksperts pieredzes dēļ, un no šejienes nāk tas nosaukums. Un tas man, tāpat kā visiem citiem klātesošajiem, atkal bija solis ceļā uz labāku dzīvi, jo uzņemties atbildību, atrasties pozīcijā, kur manai pieredzei ir nozīme, ir vairāk nekā izklausās. Tas pēkšņi piešķir vērtību gadiem, kas, tavuprāt, ir izniekoti. Padomājiet par to! Es vēlētos teikt, ka pieci manas dzīves gadi, kas varēja būt citādāki, ja vien kāds būtu iejaucies agrāk vai arī ja es būtu ātrāk atradis risinājumu, vai arī ja es vispār sākotnēji nebūtu cietis no šīm problēmām. Pieci gadi, kas pēkšņi ir ieguvuši vērtību tikai tāpēc, ka kāds pasaka, ka šis palīdzēs citiem cilvēkiem, un no tā Islandē daudz kas ir radies.

Nesen dibināja organizāciju, laikam šomēnes atklās, kuru sauc…, kas ir saistīta ar Headspace kustību. Nezinu, vai jūs par tādu zināt. Es zinu, ka vismaz Dānijā ir Headspace. Šobrīd gandrīz katrā skolā ir psihologs, un tas ir nozīmīgi, jo tas normalizē vajadzību apmeklēt psihologu. Pateikt, ka “man uz brīdi jāaizskrien pie skolas psihologa uz īsu sarunu” vairs nav kaut kas, no kā kaunēties. Un šī normalizēšana, šī atzīšana, ka tu drīksti justies tā, kā tu jūties, manuprāt, ir pamatā visām pārmaiņām, kas notiek Islandē. Ir jaunieši, kas sāk aptvert, ka viņi drīkst justies tā, kā viņi jūtās.

Es zinu, ka šis ir pārsvarā par jauniešu garīgo veselību, bet es gribu parunāt arī par vecākiem cilvēkiem, jo es zinu daudz cilvēku, kuri ir nodzīvojuši līdz 40 vai 50 gadu vecumam, nezinot, ka ir cietuši no depresijas. Es zinu vīrieti Islandē, kurš aktīvi dalās savā pieredzē. Viņš iegāja neatliekamās medicīniskās palīdzības centrā, viņam bija sastiepts celis vai kaut kas tamlīdzīgs, un viņš paņēma bukletiņu ar vienkāršu uzrakstu “Depresija” un sāka to lasīt. Bija tā, it kā kāds aprakstītu viņa dzīvi. Šī apzināšanās ir tas, kas maina lietas. Iešana uz skolām un skaidrošana, ka “iespējams, ka tu jūties šādi, un tas varētu būt šī dēļ”. Tas maina lietas.

Sākumā es runāju par kontroli un atbildību. Runāju par kontroles pārņemšanu un atbildības uzņemšanos, un es gribu atgriezties pie tā, tuvojoties runas beigām. Es gribu atgriezties pie savām atmiņām par notikumu, kuru iepriekš pieminēju. Es minēju to, ka aukstā ziemas naktī stāvēju ārā un gaidīju spēles izlaišanu. Videospēļu veikala durvis atvērās pāris minūtes agrāk. Mūs vēl nelaida iekšā, bet viens vīrietis, vīrietis, kurš tur strādāja, iznāca ārā, brīdi paskatījās uz pūli, pūli ar ļoti nepacietīgiem, drebošiem nūģiem, kuri droši vien drebēja gan aukstuma, gan uztraukuma dēļ, un iesaucās “Get a life!” (Sāciet dzīvot!), kas bija ļoti “oriģināli”, mēs jau to bijām dzirdējuši iepriekš, bet tas nebija tas, kas palicis manā atmiņā. Svarīgāka bija atbilde, no kāda pūlī – es gribētu, kaut tas būtu bijis es, kaut es būtu bijis tik asprātīgs - , kāds iesaucās “Kā tev šķiet, ko mēs te gaidām?”, kas bija ļoti smieklīgi, bet tajā pašā laikā arī ļoti, ļoti skumji, ja tā padomā. Kad es domāju par to laiku, šis brīdi atkal un atkal nāk prātā, jo tas tiešām bija tas, ko mēs gaidījām: kaut kā jauna, svaiga un aizraujoša trieciens, kaut kas, ko vairums cilvēku gūst, tiekoties ar citiem vai darot kaut ko, ko tiešām izbauda. Un tajā dzīves posmā es to saņēmu, spēlējot videospēles, un viss ir kārtībā, ja tas ir kaut kas, ko tev tiešām patīk darīt, bet ir arī tik daudz cita, ko darīt.

Šeit parādās atbildība. Ja tas ir tas, ko tu savā dzīvē gaidi, adrenalīna devu no videospēles, tad tā ir tava atbildība atrast arī kaut ko citu, ko gaidīt. Tā ir tava atbildība – pārņemt kontroli. Un es domāju, ka labākais veids, kā varēja man palīdzēt, labākā lieta, ko vairums cilvēku var darīt, lai palīdzētu cilvēkam šādā pozīcijā, ir dot iespējas likt lietā šo atbildību un pārņemt kontroli, jo man nepalīdzēja tas, ka man atņēma rūteri. Tas, ka kāds teiktu “tu pie datora drīksti pavadīt tikai 1 stundu dienā”, tas nekad man nepalīdzētu, jo es būtu pretojies, tas būtu kā atņemt man kontroli, un es justos nožēlojami. Īsumā, tas ir kopsavilkums tam, kur dodas Islande. Jaunieši tiek iedrošināti paši rīkoties, savukārt atbalsta sistēma ir aicināta palīdzēt viņiem rīkoties, nevis izdarīt to viņu vietā. Nedodiet man 10 soļu ārstniecības programmu, neievelciet mani atbalsta tīklā, kas man atņem manu cilvēcību! Iepazīstiniet mani ar cilvēkiem, kas ir saskārušies ar līdzīgām lietām! Ļaujiet man pašam mācīties, un tas būs mans atlabšanas ceļš! Paldies!