Tas notika kādā 1998.gada janvāra ziemas rītā. Tolaik biju īstens un pamatīgs “sorosīts”, jo vadīju Sorosa Mūsdienu mākslas centru Rīgā. Gandrīz katru dienu man pienāca visādi vernisāžu, konferenču, semināru, plenēru, izstāžu ielūgumi no pasaules malu malām. Lielākā daļa no tiem pēc īsas apskatīšanas ciniski tika izlidināti atkritumu konteinerā pagaldē. Tomēr reiz, aplūkojot vienu no tiem, roka sastinga un elpa uz brīdi apstājās… Tā bija balta aploksne ar nedaudz svinīgāku un zeltītāku dizainu, kas vēstīja par piederību augstām Zviedrijas valsts institūcijām. Atvēris aploksni, pārsteigts lasīju, ka tas bija pašreiz valdošā Zviedrijas karaļa Kārļa XVI Gustava uzaicinājums J.Borga kungam pagodināt viņu ar līdzdalību svinīgās vakariņās sakarā ar Stokholmas Modernās mākslas muzeja (MoMA) jaunā korpusa atklāšanu. Tas nu reiz bija glaimojoši un patīkami nervus kutinoši, ka Zviedrijas vienīgais kungs (karalis) bija uzrunājis vienu no Latvijas miljons kungiem (šeit vairs ne-karaļiem). Varētu sacīt – kā kungs kungu… 

JAUNS MUZEJS

Te īsumā jāpaskaidro šīs institūcijas vēsture. Stokholmas Modernās mākslas muzejs tikadibināts 1958.gadā, un tas atrodas pašā Stokholmas viducī uz Šepsholmas (Skeppsholmen) saliņas. Iesākumā muzeja telpas atradās nelielu klasicisma stila namu grupā. Ekspozīcijas daļa tika iekārtota arī līdzās esošā parka teritorijā. Tajā tiek izstādīta zviedru un pasaules laikmetīgā māksla, sākot no 20.gadsmita sākuma līdz mūsu dienām. Savas darbības pirmajā dekādē muzejs guva ievērojamu starptautisku autoritāti. Tas notika, pateicoties tā pirmajam vadītājam, leģendārajam mākslas zinātniekam un kuratoram Pontusam Hultēnam (Pontus Hultén). Tomēr pēc 40 gadu darbības radās spiedoša vajadzība pēc jaunām un modernām izstāžu telpām. Tāpēc 90.gadu sākumā tika izsludināts starptautisks arhitektūras konkurss. No 211 projektiem par labāko atzina spāņu arhitekta Rafaela Moneo darbu ar devīzi “Telemachos”. Tika uzsākta jaunu monumentālu korpusu celtniecība, kas sekmīgi noslēdzās 90.gadu nogalē.

GAIDIET, BŪŠU…

Lieki teikt, ka karaliskais ielūgums mani iedzina zināmā, ja ne krietni lielā apmulsumā. Un lieki piebilst, ka tieši šajā gadījumā ne mirkli nepavīdēja doma par vīzdegunīgu atteikumu – sak, sorry, vecīt, man tagad sastrēgums ar darbiem, gan jau kādu citu reizi saskriesimies… Taisnības labad jāatzīst – ja tas būtu bijis tikai MoMA ielūgums, tad labākajā gadījumā es to būtu deponējis arhīvā, bet nekāda braukšana nenotiktu. Taču, ja jau pats kungs bija aicinājis, atteikt nevarēja. Pat visa ekskomunistiskā audzināšana un padomiskā dzīves pieredze nebija jaudājusi iz manīm izsvēpēt monarhistisku entuziasmu. Tāpēc uz ielūguma RSVP adresi naski nosūtīju pozitīvu atbildi: gaidiet, būšu…

Ja jau pats kungs bija aicinājis, atteikt nevarēja.

Doties uz Zviedriju – tā vairs nebija nekāda problēma. Šādiem un līdzīgiem nolūkiem, tā sakot, lai vadošais darbinieks justu pasaules notikumu pulsu, ar Sorosonkuļa vēlīgu gādību viņa iestāžu direktoriem bija paredzēts speciāls ceļojumu budžets, kuru es arī itin centīgi tērēju. Biju kļuvis par īstu globetrotteru un jetsetteru. Te nu tā amerikāņu nauda lieti noderēja.

Garajā gatavošanās procesā visdramatiskākās bija pārdomas par to, kā man vajadzētu ģērbties un karaļa klātbūtnē uzvesties. Vai ierasties frakā, kuru tad naski nāktos šūdināt, vai smokingā? Ideju par baroka kamzoli, baltām zīda zeķēm un parūku, kādu redzēju filmās par trim musketieriem, pēc nelielām šaubām tomēr atliku malā. Vēl gudroju, vai teātra studijā nevajadzētu patrenēties galma manierēs – daiļi klanīties, ar palēcienu kniksēt, smalki vēdināt ar roku līkloču vinjetes, elllleganti dejot menuetu (ej tu sazini, kas tai viņa Silvijai ienāk prātā, vēl ņems un uzaicinās mani uz vienu smalku danci…). Un kādas sarunas par mākslu vest: “Jūsu Majestāte, ko Jūs sakāt par Raušenberga āzi, vai Jums varbūt labāk tīk Šiškina Lāči?…” Tas viss bija rūpīgi un savlaicīgi jāpārdomā. Un domas ietiecās nakts sapņos, un sapņi – murgos, un no rīta pamodos ar šaudīgām pakaļkājām… Lieti noderēja Sorosa fonda eksdirektores Vitas Matīss viedais padoms – velc vienkāršu tumšu uzvalku, baltu kreklu un neuzkrītošu kaklasaiti, tad jau būs labi. Sliktākajā gadījumā tevi noturēs par viesmīli un palūgs atnest šampanieti. Citādi īpaša ģērbšanās būtu ielūgumā norādīta. Un karalim arī nevajadzētu uzbāzties, ja viņš tev ko neprasa. Tā nu samierinājos ar šādu pieticīgāku variantu.

ej tu sazini, kas tai viņa Silvijai ienāk prātā, vēl ņems un uzaicinās mani uz vienu smalku danci…

Stokholmā ielidoju jau iepriekšējā dienā pirms pasākuma. Ceļā biju devies pilnīgi bez jebkādas bagāžas, it kā brauktu ar tramvaju tepat uz Rīgas centru. Krūšu kabatā vienīgi ieliku zobu birstīti. Lidostu kontrolei tas likās dīvaini, un pāris reizes nācās atbildēt uz aizdomu pilniem jautājumiem. Tomēr bēdīgi slavenais 11.septemrbis vēl nebija atgadījies, pēc arāba arī gluži neizskatījos, tādēļ pretterorisma pasākumi pret mani laimīgā kārtā netika vērsti. Var jau gadīties, ka iekļuvu ja ne gluži melnajos, tad varbūt tais puspelēkajos sarakstos.

Lai kaut cik atbilstu karaliska viesa statusam, apmetos nevis, kā ierasts, kādā žēlīgā un ekonomiskā B&B mītnē, bet solīdajā Slūžu Hiltonā. Sēžot plašajā „bedrūmā”, dažas stundas vaksēju savas laka kurpes, tad pasūtīju istabenēm sevišķi rūpīgi izgludināt melno ancuku. Lai nepiemestos caureja, gulēt gāju neēdis, toties ar domu par karali…

STELLĀŽAS ĀĶIS KAMBARSULAIŅA VIETĀ

Pienāca vēsturiskais 1998.gada 12.februāris. Ar lepni paceltu degunu jau pusdienlaikā pastaigas solī kātoju uz Šepsholmas salu. Uz kājnieku tilta jau aicinoši dega lāpas, un rindā bija saliktas parafīna tējas sveces jeb tā saucamās “ploškas”. Programmā bija norāde, ka dienas laikā viesiem būšot ekskluzīva iespēja aplūkot jauno muzeja ēku un modernās mākslas ekspozīciju. Ierados neparasti laicīgi. Spriežot pēc tukšuma, radās iespaids – vai tik neesmu še pats pirmais? Dīvainā kārtā pie ieejas neviens neko neprasīja uzrādīt, neviens neko nekontrolēja un ar detektoru nemeklēja, vai tik man biksēs nav kāds šaujamais ieslēpts. Ak, ja tie „alkaidieši” zinātu, kāda še rietumnieciski bezatbildīga izlaidība valda…

Līdz karaliskajam mielastam vēl bija stundas trīs atlikušas, tāpēc varēja mierīgi nodoties telpu apskatei, kuras laikā atgadījās kas komisks. Ienācis muzeja telpās, kādā sānu gaņģī ieraudzīju virkni garderobes pakaramo pārvietojamās instalācijas uz riteņiem. Skaidrs – tiek gaidīti daudzi viesi, un še ir viņu pašapkalpošanās zona. Biju gan iedomājies, ka mūs sagaidīs gvardi ar paceltiem zobeniem un mēteli pieņems viņa augstības kambarsulainis. Bet nekā… He, nedaudz nīgri nodomāju – daudzinātā zviedru demokrātija… Zudusi ir šamajiem aristokrātiskā pompa… Re, pie kā noved ilgstoša sociāldemokrātu valdīšana. Tomēr saņēmos un uzkarināju uz atvēlētās stellažas āķa savu smalko mēteli (ar visiem dokumentiem iekškabatā) pats. Pāris stundu vēlāk, atgriežoties no izvērstās un iespaidīgās ekspozīcijas apskates, devos apraudzīt savu mētelīti. Ierados attiecīgajā gaitenītī un šausmās sastingu, jo tur mans mētelītis vairs nebija rodams. Uz pakaramajiem gan bija visādi citādi mētelīši, bet tikai ne mans, lai kā to skraidīdams no viena gala uz otru izmeklējos. Karaliskajā pārtijā, šeit, godīgajā Zviedrijā, tevi tā vienkārši ņem un apzog!!! Kurp gan ripo pasaule! O tempora! O mores! Pusinfarkta stāvoklī grābstīdamies gar sirdi, jau iztēlojos radušos problēmu gūzmu – došanos uzvalkā uz viesnīcu mīnus 10 grādos un (ne)izkļūšanu no Zviedrijas bez pases un aviobiļetes. Nauda arī bija palikusi turpat…

Biju gan iedomājies, ka mūs sagaidīs gvardi ar paceltiem zobeniem un mēteli pieņems viņa augstības kambarsulainis.

Sāku skraidīt kādu apsargu vai policistu meklējumos, lai izplūstu sašutumā un žēlabās, kad aiz līkuma parādījās vēl viens gaņģītis ar vēl dažām garderobes stellažām. Un, rau, tur vientuļš karājās mans nabaga zudušais tumši zilais mētelītis! Ar visiem dokumentiem, pasi un naudu piedevām. Acīmredzot manas prombūtnes laikā bija notikušas kādas pakaramo pārbīdes un kopā ar tām arī mans mētelītis bija nesankcionēti aizceļojis uz citu vietu. Zviedrija manās acīs bija atguvusi savu godu, un niknais zobs uz viņu (ne)drošības dienestiem atkal pierāvās.

TIKŠANĀS

Pirms kārotā mielasta mani gan piemeklēja ne tikai šāda veida stresi, bija arī gaišāki (vai vismaz – kolorītāki) brīži. Šeit nerunāsim par patieso mākslas un jaunās arhitektūras baudījumu, ko sniedza apskate. Tur notika kas vēl negaidītāks. Beidzot mēs, vecie puikas (karalis, jūsu zināšanai, ir akurāt mans vienaudzis), satikāmies! Es un viņš – Zviedrijas karalis Kārlis XVI Gustavs! Tiesa, tas, kā Vinnijs Pūks teiktu, notika šaurā bezizejā. Dikti šaurā… Kādā nelielā ekspozīcijas telpā bija novietota milzīga avangardiska instalācija – liela armijas telts, kuras tālākai apskatei skatītājiem bija jādodas tās iekšienē. Ko es, loģiski, arī neminstinādamies darīju. Taču izrādījās, ka teltij bija arī otra ieeja! Knapi biju paspēris tās iekšpuses krēslā pāris soļus, kā man tieši pretim otrajā ieejā parādījās visu zviedru vadonis – pats Kārlītis XVI. Manu stāvokli tobrīd vislabāk raksturotu kāds spēcīgāks krievu izteiciens, kuru Ziemeļu Stāstos tomēr nelietosim un ko atstāsim lasītāju izdomai (varētu tikai pieminēt zviedrisko „fy fan”). Atrodoties teltī, es gan aši uztaisīju „pokerģīmi” – sak’, liela muiža! Staigā te visādi… It kā kāds karali nebūtu redzējis… Bet smadzeņu putrā zibens ātrumā šaudījās haotiskas domas – ko darīt? ko darīt? ko darīt? ko darīt? ko darīt? … varbūt bēgt? varbūt jātaisa piruete – reveranss? Nevar taču izlikties, ka es šamo gluži nepazīstu? Izšķīros tomēr par labu sveicināšanai. Mugura aši saliecās pazemīgā puslokā, un es knapi izdvesu pirmo, kas ienāca prātā: „Goddag…” Viņa Majestāte paskatījās uz mani un, viegli pamājis ar galvu, pagāja man garām uz aizmugures izeju. Pie sevis pukojos – nu gan ir „frukts”! Varēja jau nu būt maķenīt sirsnīgāks – pats mani ielūdza, bet tagad baigi „kūlo” atlaiž… Protams, vēl nenieka nenojautu, ka tā būs manas karaliskās ”draudzības” uvertīra jeb tikai pirmā sērija.

Tur atkal priekšā bija ne tikai pats karalis, bet arī viss viņa galms – Silvija, dažas vecas princeses un prinči un greznos mundieros tērpti ģenerāli.

Brīdi pamīņājies telts iekšpusē, taisījos atpakaļ laukā uz ekspozīcijas pamattelpu. Bāc! Tur atkal priekšā bija ne tikai pats karalis, bet arī viss viņa galms – Silvija, dažas vecas princeses un prinči un greznos mundieros tērpti ģenerāli. Viss bariņš vēroja un apdiskutēja uz sienas uzkabinātu mākslu, ko es, protams, vairs neatceros, jo bija jāblenž uz unikālo kompāniju un jāuzmana žoklis – lai tas neatkristu vaļā kā tādam latvju pāķim. Situācijas “traģisms” slēpās tajā apstāklī, ka šis dižciltīgais Bernadotu pulciņš stāvēja tieši priekšā vienīgajai izstāžu telpas izejai, pa kuru bez īpašas stumdīšanās es nu nekādi nebūtu varējis izsprukt. Mani pārņēma panika – jutos kā mazā būrī iesprostots trusītis, kuru tūlīt sakamps Zviedrijas drošības dienesta Säpo aģenti vai citi karaliskās apsardzes giganti un aizstieps uz ģērētavu. Un kādi virsraksti pavīdētu dzeltenajā presē – LATVIETIS IZTRAUCĒJIS MŪSU KARALI INTĪMĀ BRĪDĪ!!!

Man par milzīgu pārsteigumu, nenotika pilnīgi nekas: neviens mani neievēroja un ciet nesagrāba. Nekur pat nemanīju nevienu, kas būtu izskatījies pēc apsarga. Nedaudz nomierinājies, taču joprojām neelpojot, turpināju klusi un rātni (lasi – austiņas pieglaudis) stāvēt metra attālumā no karaļa viņam tieši aiz muguras. Kāda jaunkundzīte, kas laikam bija muzeja darbiniece, kaut ko čivināja „Titta! Titta! Vacker, vacker…”, bet karalis domīgs klusēja un pa brīdim māja ar nosirmojušo galvu. Taču īpašs kumoss manai novērotāja acij bija vecās princeses: ārkārtīgi kalsenas, izstieptas un bālas kā porcelāna statuetes. Zem plānā ādas pergamenta pulsēja smalkas dzīslas, un te nu varēja droši pārliecināties, ka šajās būtnēs patiesi rit īsteni zils šķidrums. Prātā ienāca līdzības ar krievu šķirnes vēja suņiem. Dāmas bija izcili sapostas un safrizētas, ar žilbinošām briljanta kaklarotām un mirdzoši baltiem zobiem, kas vīdēja starp plānajām, pažuvušajām lūpām. Ja Silvijā, karalī un ģenerāļos vēl viedās kāds tomāta veselīgums un laicīgs gaļīgums, tad princeses spokojās kā no senām gleznām izkāpuši tēli. Jāatzīst – lai kā mani aizrautu modernā māksla un lai cik iespaidīga bija MoMA kolekcija, tomēr spilgtākais mana apmeklējuma iespaids un neaizmirstamākais “mākslas” piedzīvojums, manā skatījumā, bija tieši šīs „blazētās” būtnes.

Beidzot visi galma VIPi sakustējās un devās uz nākamo zāli, kamēr es neviena nemanīts kā tāds neredzamais cilvēks naski un klusi aizcilpoju pa gaiteni tālāk no grēka. Atvelkot elpu uz beņķīša pie vīriešu tualetes, gremdējos pārdomās – kā tas nākas, ka šeit nav nekādas apsardzes? Laikam visi uzaicinātie ir pēc kaut kādiem sarakstiem pārbaudīti un atzīti par drošiem esam? Un no kurienes Kārlītis mani vispār pazīst? Vēlāk ar izbrīnu konstatēju, ka esmu šajā svinīgajā notikumā ne tikai vienīgais no Latvijas, bet arī no visas Baltijas un pat no visas Sorosa impērijas. Tā man joprojām ir neatminēta mīkla – kāpēc tieši Borga kungs nokļuva starp uzaicinātajiem viesiem? Kas tie par īpašajiem failiem, kuros laikam taču tiku atzīmēts kā modernās mākslas supermens? Katrā ziņā šāda attieksme manī raisīja siltas jūtas pret Moderna Museet, tālab noslēgumā iesaistījos muzeja draugu un sponsoru biedrībā. Dažus gadus tam regulāri ziedoju arī nelielas naudas summas, kas deva man tādas privilēģijas kā regulāra informācijas materiālu saņemšana un muzeja bezmaksas apmeklējumi.

Tā man joprojām ir neatminēta mīkla – kāpēc tieši Borga kungs nokļuva starp uzaicinātajiem viesiem?

… ARĪ ES TUR BIJU…

Beidzot tuvojās svinīgais brīdis – vakariņot pie viena galda ar Zviedrijas karali Kārli XVI Gustavu. Jau iztēlojos, kā, viens otram acīs skatīdamies, skandināsim šampanieša glāzes un apmainīsimies ar asprātībām. Varbūt man pat izdosies pateikt kādu tostu… Kā es blakus sēdošajai princesei padošu kaviārmaizīti un apliecināšu savu apbrīnu par viņas daili… Beigu beigās, ej tu sazini!, varbūt galma viedie atzīs, ka esmu tik dievīgs mākslas pazinējs un smalks čalis, ka viņi bez manis vairs iztikt nevar…

No mutuļojošas iztēles griežiem mani pamodināja netīkama drūzmēšanās un kņada pie labierīcībām. Skaidrs, tie visi arī bija viesi, un izskatījās, ka to bija simtiem. Un kur tad visi šie „jefiņi” te liksies? Vai tad šamiem būs kāda furšetīte? Visiem taču nebūs vietas pie karaļgalda… Netīkami atskurbinošā atbilde nāca ātri, kad beidzot pulksten sešos atvērās durvis uz vakariņu telpām un viss bars sāka tur stumdīties iekšā. Pārsteidzoši bija konstatēt, ka karaliskais pusdienu galds ir vismaz kādu puskilometru garš un stiepās vienā rindā cauri atvērtām durvīm, šķērsojot gandrīz visas muzeja zāles. Kārlim un viņa galmam paredzētais galds atradās pilnīgi savrup no pārējiem vienā no centrālajām zālēm, turklāt teju vien ar divdesmit vietām. Sāku jau nojaust, ka neviena no tām nav paredzēta man, līdz ar ko pēdējās iespējas demonstrēt karalim un princesēm manu šarmu sāka strauji gaist un līdzināties nullei.

Pārsteidzoši bija konstatēt, ka karaliskais pusdienu galds ir vismaz kādu puskilometru garš un stiepās vienā rindā cauri atvērtām durvīm, šķērsojot gandrīz visas muzeja zāles.

Vietas pie galdiem bija stingri ierādītas ar mazām personalizētām kartiņām. Vēl naivi pagumzījies ap centrālās zāles galdiem, savu vārdu tur tā arī neatradu. Uzrakstiņu “Janis Borgs” uzgāju tikai pēc kādas pusstundas ceturtajā zālē pagriezienā aiz stūra. Klusi un pieticīgi apsēdos un sāku vērot kaimiņus. Arī te – pārsteigums. Es biju vienīgais baltais zvirbulis (patiesībā – melnais sprukstiņš ar šlipsi) „bitņiku” barā. Visapkārt grozījās bārdaini tipi adītos Hemingveja džemperos un koši krāsainās žaketēs, kaut kādi tetovēti eksemplāri – vārdu sakot, īsti anarhiska mākslinieku sabiedrība. Neviens pat nebija apgrūtinājis sevi ar domām par kādu smokingu vai fraku un visādu citādi smalku uzvedību. Notiekošais aizvien vairāk sāka atgādināt vikingu dzīres, kurās es izskatījos pēc citplanētieša.

Tieši pulksten septiņos tālajā zāles galā kaut kas spalgi nobūkšķēja. Tur bija ienācis teatrāli tērpies ceremonijmeistars un, bliežot pret grīdu savu koka zizli, skaļi vēstīja, ka karalis tūlīt būs klāt. Nu visi, kas to pamanīja, svempās kājās un pēc mirkļa – re kur nāca arī Viņš. Kārlis tālumā izskatījās visai sīks. Viņš apstājās, pamāja galdam ar galvu (vai arī ko teica – nedzirdēju) un projām bija – iesoļodams nākamajā zālē. Manā dzīvē tā arī bija pēdējā reize, kad vaigā skatīju savu draugu Kārli XVI Gustavu, kurš, neraugoties uz visu aizņemtību, bija par mani atcerējies. Vispār jau situācija nedaudz atgādināja Gogoļa „Revidentu”. Vēl gan nevarēju saprast, kurā ādā iejusties – būt par Bobčinski vai Dobčinski? Tomēr viņš, cara tētiņš, tur tālajā Pēterburgā (lasi – Kārlis Stokholmā) uzzināja (vai vismaz ar vienu acu kaktiņu redzēja), ka ir pasaulē arī tāds Jānis Borgs. Ko gan vēl pilnai laimei vajag?

Par tālāko vakara gaitu arī nevarētu sūdzēties. Parādījās milzīgs sulaiņu bars, kurš ātri piebaroja multisimtgalvaino mākslinieku pūli ar „foršpeizi”, lielisku medījumu ar brūklenēm otrajā ēdienā un vēl desertu un kafiju. Arī vīns un alus pludoja bezgalīgi… Mielasts izvērtās smalks un karalisks, un garšīgs uz goda. Visi daudz tērzēja, dibināja pazīšanās, dāļāja vizītkartes, solīja lielu un mūžīgu draudzēšanos… Un kā senas pasakas vēstī – arī es tur biju, miestiņš un medus mutē un bārdā lija…