Ziemeļvalstīs monarhiskā iekārta ir pastāvējusi jau kopš senajiem laikiem. Dānija tiek uzskatīta par pasaules otro senāko monarhiju – senāka ir tikai Japānas monarhija. Dānijas pirmais karalis bija Ongenduss, kurš tika pie varas 710. gadā. Pirmais Norvēģijas karalis, Hākons I, apvienoja valsti jau 872. gadā, bet Zviedrijas pirmais karalis bija Ēriks Uzvarētājs, kurš valdīja no 970. līdz 995. gadam.
Mūsdienās visās šajās valstīs pastāv mantošanas monarhijas sistēma, taču katrā valstī tā tika ieviesta citā laikā – Norvēģijā tā pastāvēja jau no paša sākuma, Zviedrijā karalis Gustavs Vāsa troņa mantošanas kārtību ieviesa 1544. gadā, bet Dānijā tā tika ieviesta 1660. gadā, Frederika III valdīšanas laikā. Pirms tam karali šajās valstīs ievēlēja, un lai arī praksē bieži vien tika izraudzīts karaļa vecākais dēls, šīs sistēmas rezultātā tomēr ne reizi vien izraisījās strīdi, kas pat noveda līdz bruņotām sadursmēm starp dažādām dižciltīgo frakcijām.
Svarīgs notikums Ziemeļvalstu monarhiju vēsturē bija Kalmāras Ūnija, kas tika dibināta 1397. gadā. Sarežģītā situācija dažādo Ziemeļvalstu karaliskajās dinastijās (piemēram, konflikts starp dižciltīgajiem un Zviedrijas karali, Meklenburgas Albertu), kā arī Hanzas ekspansīvā un agresīvā politika, lika pamatus Dānijas karalienes Margarētas I iecerei – apvienot visas Ziemeļvalstis zem viena karaļa. Par karali ievēlēja 15 gadus veco Pomerānijas Ēriku, bet vēsturnieki uzskata, ka, līdz viņas nāvei 1412. gadā, reālā Kalmāras Ūnijas valdniece bija karaliene Margarēta.
Kalmāras Ūnija neizrādījās īpaši dzīvotspējīga – zviedri bija neapmierināti ar Dānijas nepārtrauktajiem kariem ar Šlesvigu, Holšteinu, Meklenburgu un Pomerāniju, kā rezultātā cieta Zviedrijas dzelzs eksports. Neapmierinātība pārauga bruņotā konfliktā, kā rezultātā tika nomainīts karalis. Kalmāras Ūniju pēdējos septiņdesmit pastāvēšanas gadus raksturoja nepārtraukta cīņa par varu un pat kari starp Zviedriju un Dāniju. Ūnija beidza pastāvēt 1523. gadā, kad Zviedrijas aristokrātija ievēlēja Gustavu Vāsu par Zviedrijas karali.
No Kalmāras Ūnijas izjukšanas visvairāk cieta Norvēģija. Dānija un Zviedrija turpināja pastāvēt kā suverēnas monarhijas (kuras 19. gadsimta beigās pārtapa par konstitucionālām monarhijām un 20. gadsimta sākumā arī par demokrātiskām valstīm mūsdienu izpratnē), bet Norvēģija kļuva par Dānijas provinci. 1814. gadā Dānija, Ķīles mierizlīguma rezultātā, bija spiesta atdot Norvēģiju Zviedrijai. Norvēģijas parlaments pasludināja neatkarību, bet pēc īsa kara Norvēģija bija spiesta piekrist iekļauties Zviedrijas-Norvēģijas Ūnija. Pār Norvēģiju atkal valdīja svešs karalis – šoreiz zviedrs.
Savu neatkarību Norvēģija atguva 1905. gadā. Zviedrijas karalis atteicās ratificēt Norvēģijas parlamenta pieņemtos likumus, kas Norvēģijai ļautu izveidot savu konsulāro dienestu. Norvēģijas valdība atkāpās, bet bija neiespējami izveidot jaunu valdību, tāpēc tika uzskatīts, ka karalis vairs nav spējīgs pildīt savas funkcijas. Referendumā 99,95% norvēģu atbalstīja izstāšanos no ūnijas. Arī monarhijas nākotni izšķīra tauta – trīs mēnešus pēc tautas nobalsošanas par neatkarību, 79% norvēģu referendumā balsoja par monarhijas saglabāšanu. Par karali ievēlēja Dānijas princi Kārli, kurš pieņēma vārdu Hākons VII un kļuva par atjaunotās Norvēģijas pirmo karali.
Tāda ir Ziemeļvalstu monarhiju vēsture. Kā monarhija tajās funkcionē mūsdienās? Dānijā un Norvēģijā, atšķirībā no Zviedrijas (kur karalim ir tikai ceremoniāli uzdevumi), karalim ir jāratificē parlamentā pieņemtie likumi un jāpiedalās jaunu valdību izveidošanā. Mūsdienās gan arī Norvēģijā un Dānijā karalis nodarbojas praktiski tikai ar reprezentāciju un viņa politiskās funkcijas ir vairāk ceremoniāla rakstura. Kā piemēru var minēt, ka pēdējā reize, kad Dānijas karalis izmantoja savu politisko varu, bija 1920. gadā.
Visās Ziemeļvalstīs monarhija ir lielā cieņā un aptuveni 65-75% atbalsta monarhiju un karaliskās ģimenes izpelnās popzvaigznei vai pasaules līmeņa sportistam cienīgu preses uzmanību. Monarhija arī atgādina par pagātni, par valsts vēsturi, kā arī pārstāv valsti ārpus tās robežām – svarīgi faktori, kas liek caurmēra Ziemeļvalstu iemītniekam izjust zināmu pietāti pret monarhijas institūciju kā tādu, un kas ļauj monarhijai veiksmīgi un draudzīgi sadzīvot ar tautu arī mūsdienu izpratnes demokrātiskā valstī.
