Pirmie Ziemeļvalstu un Baltijas valstu dziesmusvētki

Pirmie Ziemeļvalstu un Baltijas valstu Dziesmu svētki pēc kordiriģenta Imanta Kokara iniciatīvas notika 1995. gada jūlijā Rīgā un kopš tā laika aizritējuši 16 gari gadi. Pa šiem gadiem notikuši pieci kopā dziedāšanas svētki - II Ziemeļu un Baltijas valstu dziesmusvētki 1997. gadā tika aizvadīti Gotlandē, Zviedrijā, III - 2000. gadā Skienā, Norvēģijā, bet IV -  2002. gadā Klaipēdā, Lietuvā. Līdz V Ziemeļu un Baltijas valstu Dziesmu svētkiem bija jāgaida 6 gadi, līdz 2008. gadā tie izskanēja Igaunijas pilsētā Tartu. VI Ziemeļu un Baltijas dziesmu svētki 2010. gada augustā Islandes galvaspilsētā Reikjavīkā sapulcināja 67 korus -kopā 1800 dziedātājus no Latvijas, Lietuvas, Igaunijas, Īslandes, Somijas, Zviedrijas, Norvēģijas un Dānijas. Bet cik daudzi no mums nākošgad augustā brauks uz Somijas pilsētu Turku, kur norisināsies VII Ziemeļu un Baltijas valstu Dziesmu svētki?

Pirmais lolojums Rīgā sapulcināja milzīgu skaitu muzicēt gribētāju no Baltijas un Ziemeļvalstīm. Pa sauszemes, ūdens un gaisa ceļiem Rīga sabrauca 5581 dziesmusvētku dalībnieks.  Ziemeļvalstu Informācijas birojs aktīvi iesaistījās šo svētku tapšanā. Biroja vadītājs Rihards Bērugs un Inga Kārkliņa (Puriņa) bija Ziemeļu un Baltijas valstu dziesmu svētku starptautiskās koordinācijas grupas sastāvā. Ar biroja starpniecību tika atrisinātas valodas barjeras, apzināti brīvprātīgie, kas vēlējās uzņemties pavadoņu-gidu-tulku lomu un uz Dziesmu svētku laiku bija atbildīgi par kāda Ziemeļzemju kora labsajūtu. 

 Mums likās interesanti uzzināt, kādas atmiņas glabā šie cilvēki….

Kā atzīst Ivars Stonins, atmiņa uzglabā tikai spilgtākos brīžus, notikumus, cilvēkus. Ivars tolaik bija jau atzīts un populārs Latvijas Nacionālā teātra aktieris, bet tas viņam neliedza uzņēmties gādību par eksotisko Fēru salu kori, kas ieradās Dānijas delegācijas sastāvā.

 Ivara atmiņu stāsts

Veroties atpakaļ uz Pirmajiem Ziemeļvalstu – Baltijas valstu Dziesmu Svētkiem, pirmais kas nāk prātā ir Torhild_a – ziemeļniece, kuras harmonija, dabiskums, atvērtība, tiešums un maiguma pilnais pasaules redzējums pilnībā iemieso sevī salinieku būtību. 

Pirmajā reizē iekāpt autobusā pilnā ar svešiem cilvēkiem, kuriem visdrīzāk tika teikts ka  “vietējais gids” perfekti pārvalda viņu (Fēriešu!!!) valodu, nebija viegli. Taču ar savām pieticīgajām tābrīža angļu valodas zināšanām, devu avantūrisma, piedzīvojumu kāres un dabīgo, iedzimto interesi par visu svešo, ātri vien tiku galā ar savstarpējo valodas un kultūras barjeru. Otrā gan bija daudz vieglāk pārkāpjama, jo latvieši un fērieši ir dīvainā kārtā ļoti līdzīgi viens otram pasaules uztverē.

Un tātad, te nu ir mans Fēru Salu Koris ar 40 acu pāriem skatāmies uz savu gidu – pārbiedētu kā briedi uz lielceļa nakts vidū auto prožektoru gaismās. Kaut kā ar Dievpalīgu uz pusēm tieku galā ar “Ekskursiju pa Rīgu” – parādot Fēriešiem Galvaspilsētu!: Zis iz Vanšu Bridž, Zis iz Hotel Latvija Zis  is Freedom Moņument..zis iz .. un zet iz.. J). Paldies Dievam ka manējie “ekskursanti” bija pietiekami atvērti, lai savu gidu novērtētu puslīdz ar smaidu uz lūpām, ik pa brīdim uzmundrinot, ka NAV TIK SLIKTI!!! IR OK, VAROT PAT REIZĒM SAPRAST KO SAKU.  

Un arī te nu jāteic paldies ir Torhild_ai. Bez mulšanas viņa uzdeva vienkāršus jautājumus, par to cik tad īsti veca ir pilsēta, kas tā par baznīcu? Cik interesanti izlikti bruģakmeņi! Cik skaisti ka pilsētā tik daudz koku! Cik viss zaļš! Kas tās par skaņām? Vai torņos skan arī zvani? Cik daudz cilvēku te dzīvo? Un cik visā Latvijā? – vienkāršība, nepiespiestība.

Tā pamazām mēs saostāmies viens ar otru, un, no pilnīgi iespējams, sausas izskaidrošanas kaskurkadkāpēckādāveidā notiks, un kurcikoskamkāpēc jābūt, mūsu sarunas pārveršas par maziem, īsiem dzīves patiesību pārbaudes mirkļiem – Torhild_as ģimenē bez pašu bērniem aug arī kāds kuru īstie vecāki nav gribējuši, Torhilda ir saliniece un reizi gadā viņi – Fērieši kauj vaļus! Tā būs iztika visai ģimenei – visai Fēru Salu ģimenei! Tradīcija, ko protams dzīvnieku aizstāvji putām uz lūpām vērtē kā barbarisku un nežēlīgu, tradīcija, kura man gan ir pilnīgi skaidri izprotama – cilvēki grib ēst. Torhild_as Fēru salā ir akmeņi uz kuriem aug vien zāle, un sūnas, kokus iedēstīt ir grūti un gandrīz neiespējami uzturēt pie dzīvības!

Sīksta tauta. Neklausās ko citi runā. Tradīcijas jāuztur.

Neiztiekam arī bez starpgadījumiem.

Pievakare. Naktsdzīve. Katrā kompānijā jau ir savi brašuļi, kas pārbauda vietējo dzērienu kvalitāti, rūpīgi testējot dziras ietekmi uz garu un miesu.  Lai gan esam bijuši kopā lielāko tiesu laika, kādā brīdī pāris manu koristu kaut kur pamanījušies nozust no Jāņasētas. Zinu, ka pēc laiciņa koristi būs jādabū visi kopā un jāved atpakaļ uz viesnīcu, tā nu izskraidu vietējos krodziņus meklēdams savus Pazudušos Dēlus. Bez sekmēm. Pārrunāju šo lietu ar Torhild_u un viņa man saka, lai neraizējos. Pieauguši cilvēki. Gan jau paņems taksi un aizbrauks uz viesnīcu. Sacīts - darīts.

Nākamā dienā uzzinu jaunumus, kā mani puiši, sametušies ne pa jokam biezo latvju miestiņu, naktī klaiņojuši pa pilsētu, odu sakosti, ar taksi atkūlušies viesnīcā, sākuši pampt ne pa jokam, saukuši ātros, likti pie sistēmas ar kaļķa ampulām…hmm, brīnumi gan!!!Izrādās tieši ŠIEM diviem brašuļiem neesot imunitātes pret odu kodumiem, un pa ausu galam dzirdu ka Fēru salās odu neesot..

Zudušo Laiku atrodot.

Pēc labi nodziedāta koncerta, visi vēl beidzamo reizi iziet naktsgaitā, pēdējā pasēdēšana kopā, glāze alus, sarunas, viņu ilgas pēc savām mājām, saviem bērniem, savām dzīvēm.

Naktī, izskatot autobusu, atrodu rokaspulksteni –smagu, tādu ritīgu – zvejnieku. Ja iekrīt ūdenī, nebūs ne vainas..

Nākamā rītā visi atkal sakāpuši busiņā (un nu jau ar visiem koferiem) braucienam uz lidostu, jautāju vai kāds nav ko vērtīgu pazaudējis?? Tā nedroši paceļas viena mana “bēdu brāļa” roka – esot gan – pulksteni. Tā nu veiksmīgi arī pulkstenis atrod veco saimnieku un visi ar tādu kā smeldzi, klusējot, uz atvadām vērtē caur logu garām slīdošo Pārdaugavas ainavu.

Lidostā pēdējās fotogrāfijas un atvadas. Pavadot ar acīm “savējos fēriešus”, skatos kā mans pulksteņvīrs raiti vico atpakaļ pie stikla aizslietņa, uzklauvē pa to ar pirkstu kauliņiem, novelk no rokas savu pulksteni un slaidā sviedienā pārlidina pāri aizslietnim. Noķeru. Mans.

Arī Torhild_a beidzamo reizi atskatās. Beidzamās durvis aizveras.

Mazi atmiņu uzplaiksnījumi.

Kuriozi valodnieku kari par to kā tad nu īsti tie fērieši esot jāsauc – viens par otru gudrāki: Fērjieši, Farērieši un kur ta nu vēl Foorjārieši –mans favorīts..

Bet lai kā arī valodnieki neizcīnītos un pie kāda slēdziena nenonāktu, manā atmiņā Fēru Salas asociējas ar  Torhild_u, viņas vienkāršību, tiešumu, dīvaino un nenotveramo ziemļnieciskumu –vēlmi būt atstātai mierā un vientulībā kopā ar vēlmi apskaut, samīļot un sasildīt visu pasauli.

Tā nu gara acīm reizēm iedomājos kā viņa stāv uzkāpusi augstākajā klinšu kalna galā, kājām grimstot sūnās, siltu, cieši adītu vilnas jaku mugurā, biezu platu šalli pāri, seju pret saullēktu, acis pret vēju…sagaidot un svinot jaunu, bezgalskaistu dienu…

Daina Mežecka 1995. gada vasarā bija atgriezusies mājās pēc viena studiju gada Norvēģijā un raiti runāja norvēģu valodā. Daina par pavadoni tika piekomandēta vienam no daudzajiem norvēģu koriem, jo norvēģu delegācija bija skaitliski lielākā no Ziemeļvalstīm.

Dainas atmiņu stāsts 

Kā nu bij’ kā nebij’, bet teju vai tūlīt pēc atgriešanās no mana pirmā studiju gada Norvēģijā saņēmu piedāvājumu būt par kāda norvēģu kora pavadoni pirmo Ziemeļvalstu un Baltijas valstu Dziesmu svētku laikā Rīgā. Neatceros, kā precīzi šis goda pienākums saucās.  Piekritu. Tāpēc mans stāsts būs par pirmajiem Ziemeļvalstu un Baltijas valstu Dziesmu svētkiem jeb Kā es pirmo reizi uzģērbu savas dzimtas tautas tērpu un kā man tas iepatikās…

„Mans” koris bija Os Blandakor jeb Ūses jauktais koris. Precīza pasta adrese šai pilsētiņai ir Ūse Osterdālē (Austrumu ielejā?). Kā izrādās - lai nesajuktu ar citām Norvēģijas Ūsēm. Šī atrodas Rērūsas tuvumā, apvidū ar visbargākajām ziemām Norvēģijā. Protams, ka daudzi iespaidi no 16 gadus senā notikuma jau pagaisuši.  Atceros koristu sadraudzēšanos ar autobusa šoferi par spīti tam, ka šoferītis neprata ne vārda angliski. Manā fotoalbumā glabājas arī dažu brašu norvēģu dziedātāju un „mūsu” ēdnīcas pavārīšu kopbilde. - Atceros savu satraukumu par to, vai ēdnīcas pēcpadomiskums neradīs kādus iebildumus no koristu puses. Tā nenotika, toties tajās dienās Rīgā notikušais bumbas sprādziens gan satrauca norvēģu dziedātājus. – Tur nu man neatlika nekas cits kā dalīties ar manā rīcībā esošajām ziņām par šo sprādzienu un apliecināt, ka tas nu reiz ir kaut kas neikdienišķs un ārkārtējs arī man kā latvietei un rīdziniecei.

23 Ūses kordziedātāji – kuru vairākums bija enerģiski un dzīvespriecīgi ļaudis pusmūža vai mūža otrajā pusē – tik plašu kopdziedāšanu iepriekš nebija piedzīvojuši. Lai arī Lielajā estrādē daždien mēģinājumu laikā saule krietni cepināja, viņi bija priecīgi satraukti un pacilāti. Svētku gājiena svinīgumu un nozīmību, iespējams, labāk apzinājāmies mēs, kuri no bērna kājas bijām vesti „gājienu skatīties” Dziesmu svētkos, es tai skaitā, vai arī bija paši tādā gājuši. Mana mīļajai tēvamāsai, kura dzīvoja līdzi manām un „manu norvēģu” gaitām, uzreiz tapa skaidrs: gājiens nav iedomājams bez jāņu zālēm, ar ko vicināt malās stāvošajiem skatītājiem. Tā nu īstajā brīdī un īstajā vietā  (ir runa par laiku pirms mobilā tālruņa laikmeta!) viņa bija klāt ar veselu spaini glītos un smaržīgos pušķīšos sasietu jāņu zāļu. Domāju, ka jāņu zāles ūsēniešiem lieti noderēja, lai apkārtējiem darītu redzamu savu sajūsmu un aizkustinājumu.

Mans lielais piedzīvojums Dziesmu svētku nedēļā bija – Fēru salu koris! Tolaik gan vairāk lietoja apzīmējumu Farēru salas. Tā bija pirmā reize, kad redzēju fēriešus. Arī par pašu šo salu esamību biju uzzinājusi pavisam nesen. Zināju, ka Latvijā ir viens cilvēks, kas zin fēru valodu – Ilze Hammere. Tas man šķita bezgala eksotiski. Taču liels bija mans izbrīns, kad Fēru salu kora pavadoņa lomā ieraudzīju kādu jaunu vīrieti! (Koru pavadoņus organizatori centās izraudzīties tā, lai viņi varētu sazināties ar koristiem to dzimtajā valodā.) – Latvijā taču bija tikai viena šīs valodas pratēja! Pie pirmās izdevības noskaidroju, ka fēru valodā viņš, pavadonis vārdā Ivars Stonins, nerunājot vis, taču vajadzības gadījumā varot ar kādu aprunāties ungāriski. Toties sirdī nez vai kāds varēja būt vēl vairāk fērietis nekā viņš. – Redzēdams, ka Dziesmu svētku plakātā skaistā burinieka mastos plīvo tikai piecu Ziemeļvalstu un triju Baltijas valstu karogi, Ivars Fēru salu karogu esot vienā otrā plakātā pašrocīgi klāt piezīmējis!

Pirmie Ziemeļvalstu un Baltijas valstu Dziesmu svētki Ūses koristiem bija dāvājuši tik spilgtus iespaidus, ka viņi azartiski turpināja – un joprojām turpina! – piedalīties visos turpmākajos. Domāju, ka šie pirmie svētki, sastapšanās un sadziedāšanās  ne vienam vien koristam un – koru pavadonim – turpinājās vēl ilgi pēc noslēguma koncerta. Man šī nepilnu nedēļu ilgusī kora pavadīšana gluži negaidīti ir turpinājusies gan ar viesošanos  vienas  koristes 50 gadu jubilejas svinībās laikā, kad pēc pāris gadiem atkal studēju Norvēģijā, gan ar jaunas draudzenes iepazīšanu, gan ar gadiem ilgušu saraksti un līdz ar to sekošanu līdzi divu ģimeņu priecīgajiem un bēdīgajiem notikumiem, gan ar julebrev jeb tradicionālo norvēģu Ziemassvētku vēstuli manā elektroniskajā pastkastē vēl pērnajos Ziemassvētkos.

Tā bija laba sajūta – būt saprašanās un pieredzes tiltam, starpniecei un gādāt par to, lai viss apkārt redzamais taptu izprotamāks norvēģu koristiem un par viņu iespaidiem, ieinteresētību un sajūsmu uzzinātu līdzās esošie latvieši. Ar šodienas acīm raugoties, šie Dziesmu svētki man bija nozīmīgi arī tādējādi, ka tajos es pirmo reizi uzģērbu manas dzimtas glabāto Vecpiebalgas tautas tērpu. Uzģērbu un tik labi un īpaši sajutos, ka nu jau man ir pašai savi Vecpiebalgas brunči.


Lauras atmiņu stāsts

Laura Stašāne, Kultūras akadēmijas studente, tolaik strādāja arī Ziemeļvalstu informācijas birojā.

Pirmajos Baltijas-Ziemeļvalstu dziesmu svētkos biju gids kādam norvēģu korim un jāatzīstas, ka šī iemesla dēļ pastiprināti atceros tieši organizatorisko pusi. Dīvainā kārtā šķiet, ka viss notika bez ķibelēm un misēkļiem, ko šodien varu izskaidrot vienīgi tā, ka vai nu mans mīlīgais norvēģu vecīšu koris bija tik pašdisciplinēts vai arī kopējā sajūta tik pacilājoša un pozitīva, ka citam nekam nebija nozīmes. Turklāt, tolaik biju jauna un nepieredzējusi studente un dziesmu svētki man likās kaut kas tik pašsaprotams, ka nemaz neiedomājos, ka norvēģi tajā pašā laikā, iespējams, pārdzīvoja kultūršoku.

Anrija atmiņu stāsts

Topošais mūziķis Anrijs Pitāns Ziemeļu un Baltijas valstu dziesmusvētkos pavadīja Ākerhūsas biedrības kori no Norvēģijas 54 cilvēku sastāvā.

Mans pavadāmais koris bija senjoru koris – jaunākajiem dziedātājiem ap 45, vecākajam - 84!

Kā jau kārtīgos Dziesmu svētkos peiklājas, pēc koncerta Mežaparka Lielajā estrādē norisinājās lustes! Senjorkorī bija divas frakcijas: gulētāji un lustētāji! Betar to provblēmu nebija: tā kā visi kora dalībnieki nesatilpa vienā “Ikarus” tipa autobusā, mums bija piešķirti divi autobusi! Tad nu gulētāji ar vienu no autobusiem brauca uz viesnīcu, bet  lustētāji turpināja baudīt Mežaparka omulīgo atmosfēru. Starp lustētājiem bija arī 84 gadīgais dziedātājs! Kad kārtīgi izdejojušies gaismiņai austot vēlējamies doeties uz veisnīcu, atskārtām, ka vecais kungs ir kaut kur aizmaldījies. Sadalījāmies grupās, izklīdām meklēt! Bez panākumiem! Spriedze auga... Meklēšanā tika iesaistīti policisti, ziņojām pa skaļruņiem, bet arī tas viss bez redzamiem panākumimem.

Pa to laiku no dziedātājiem uzzināju, ka 84 gadīgais vīrs runā tikai norvēģiski, viņam patīk meitenes un iedzeršana!

Pēc vairākkārtējas Mežaparka pārmeklēšanas nolēmām, ka arī mums jādodas gulēt un braucām uz viesnīcu... kur vaininieks omulīgs un smaidīgs sēdēja bārā un malkoja Rīgas balzāmu! 

Lai arī latvieši dziesmu svētkus rīkot māk, jāatzīst, ka 1995. gads bija kārtējais piektais gads. Ziemeļu un Baltijas Dziesmu svētki tika organizēti Bankas Baltija bankrota notikumu ēnā. Tobrīd vienīgā nacionālā aviosabiedrība Latavio, ar kuru risinājās sarunas par dalībnieku atvešanu un aizvešanu ar regulārajiem un čarterreisiem, atradās uz bankrota robežas. Bet 15. jūlijā Mežaparka estrādē tikai dažas minūtes pirms Baltijas un Ziemeļvalstu dziesmu svētku noslēguma koncerta, nogranda sprādziens... Toreiz no apmēram viena kilograma trotila lielā spridzekļa viegli cieta četri cilvēki. Grūti teikt, cik būtu cietušo, ja sprādziens notiktu pēc koncerta sākšanās…